Murgi, 484. sērija

Pāri latvju zemei pārlaidās dziesmu, deju un spekulantu svētki – neganti dārgās biļetes kļuva vēl neganti dārgākas, kad izrādījās, ka tās vairumā sakampušās ministrijas.

«Ņēmām ar rezervi, lai paliktu arī bērniem un mazbērniem,» vaļsirdīgi atzina kulturālā Helēnīte un brīnījās, kad viņai skaidroja, ka uz nākamajiem svētkiem vai braucienu uz Dubultiem biļetes nebūs derīgas. Interese par svētkiem gan ievērojami kritās, kad ļautiņi uzzināja, ka Mežaparkā nebūs nopērkams pat alus, nemaz nerunājot par meksikāņu virtuves produktiem, suši bāru piedāvājumiem un košerētu pārtiku. «Kurš tad skaidrā dzied un dejo, tā taču ir mākslas cūkošana, tas ir pret latviešu nacionālajām tradīcijām!» sašutumu pauda tauta, taču nekas nelīdzēja. Par laimi, pilnīgs sausais likums Rīgā tomēr netika izsludināts, tāpēc neskaitāmi dziesmu, deju un spekulantu svētku mīļotāji varēja apzvērēt, ka naktī, cauri Vecrīgai dodoties mājās, esot dzirdējuši, kā runā akmeņi.

Pavisam traki gāja bijušajai VVF, kura sadarbībā ar grupu Huskvarn izdeva potenciālo Bada galvas un Grammy patafonu ieguvēju – albumu Vairas sviestainais zāģis, bet riebīgie žurnālisti to vien darīja kā prezentācijas pasākumā lūrēja tantukam zem piedurknēm un brunčiem, vai tur nav apslēpts ekspluatācijai nederīgs, norakstīts un necenzēts 1000 latu vērts pulkstenis. «Tas ir politiskais pasūtījums, Krievijas atriebība par zaudējumu kanādiešiem hokejā un santehniķa izdarītā cūcība par to, ka es viņam par salaboto krānu atstāju tikai piečuku. Nekādu pulksteni neesmu ņēmusi!» svētā sašutumā teica svētā VVF, un tieši tobrīd viņas somiņā nodevīgi iekūkojās dzeguze, vēstot, ka pulkstenis ir četri pēcpusdienā. «Nu labi, bet vismaz Bigbenu un Kremļa kurantus tiešām neesmu aiztikusi, un Laimas pulkstenis arī stāv, kur stāvējis, un kaut ko pat dažkārt rāda!» savu tekstu nedaudz pielaboja VVF un strauji parāva uz leju svārku stērbeli, lai nedemonstrētu no tās apakšas izlīdušo gleznu Vientuļas prezidentes vientuļais portrets.

Pa to laiku pie Saeimas nama tika ielīgota Deviņu protestējošu gulētāju diena – deviņas stundas, deviņas dienas un deviņus mēnešus smiltis dāsni bārstīja latvju patrioti un melnais Sīls, kas piketā prasīja atstāt Loskutovu amatā vai vismaz iecelt viņu par ģeneralisimusu, Vidzemes superintendantu, Dzelzs vilka basģitāristu un Teikas taras pieņemšanas punkta direktoru. Akciju vadīja Mūkusalas izklaidīgā Burve-Rozīte, kurai joprojām kremta, ka redakcija nebija uzticējusi pabučoties ar integrācijas Kastēnu, bet tikai pārgulēt ar Loskutovu un pēc tam jaunākajā blogā uzrakstīt, kā tad bija. Taču Loskutovs tika atlaists, un Mūkusalā nācās steidzami aktivizēt Jolkinu Palkinu, lai viņa aizsūta attiecīgas īsziņas visiem simts deputātiem. Mūrnieču Linda apvainojās, bet Ziedoņkantānausmīte ieinteresējās.

Ar svinīgu pasākumu Ziedoņdārzā tika vēlreiz atklāta vēsturiskā strūklaka. «Kad latvju tauta iemācīsies sēžot zālājos negrozīties, neizgulēt koku saknes un dobumus, nezagt kā vāveres un zolītes laikā nelūrēt pretiniekam kārtīs, šīs gumijas vardes nomainīsim pret vēsturiski bronzīgajām un, iespējams, pieslēgsim strūklaku ūdensvadam nevis kanalizācijai,»svinīgo solījumu deva dārzu un parku Kazkalniņš. Pēc vispārējām gavilēm rīdzinieki gan attapās, ka tas notiks ne agrāk par Mugabes atkāpšanos, Ķīpsalas peldbaseina aizsalšanu vai tās pašas zolītes noteikumu maiņu.

Savukārt Rīgas domē brieda apvērsums: lūpu uzmetušais oranži asiņainais punduris Edmundkrastiņš iesniedza atlūgumu, jo KNAB, rakņājoties viņa darba kabinetā atstātajās mantās, no atvilktnes bija izcēluši un apsmējuši talismanu – Šķēles vecās apakšbikses. «Būtu skaisti, ja Rīgas mērs uzņemtos politisko atbildību, nomaksātu manus Vecrīgas dzīvokļa komunālos maksājumus, kā arī ņemtu striķi un ietu uz upi nošauties,» paziņojumā presei sapņoja Edmundkrastiņš. «Pats ej,» ar savas preses sekretāres starpniecību savā līdz šim sakarīgākajā runā savu viedokli sabiedrībai darīja zināmu Rīgas birķermeistars Birks. Taču viļņošanās koalīcijā jau bija sākusies: no tās tika izrakstīti sociāldemokrāti, kuru vicemērīgais Dinevičs bija netīšām parakstījies uz jauno laiku Olafpulka pagrūstā papīra ar nosaukumu Par vicemēru darba algas palielināšanu, kas patiesībā pieprasīja Birka demisiju.

Atlaist gribēja arī zemkopīgi lauksaimniecisko Rozi un aizsardzības veterināro Veldri: pirmo par pliku sieviešu bildēšanu, bet otro par sakariem ar zirgiem. Abi palika amatā, tikai Roze izpelnījās publisku nosodījumu par heteroseksuālo seksuālo minoritāšu kustības uzplaukuma veicināšanu, bet Veldre saņēma organizācijas Mozaīka parakstītu atzinības rakstu par jaunu vēsmu ienešanu Latvijas iecietības programmā. «Zirgi man nav ne pirmā, ne otrā, ne trešā prioritāte – vien kāda piecpadsmitā,» savā pateicības runā intrigu dzeltenajai un arī erotiskajai presei solīja lāga Minets.

Nīderlandiešiem vienu brīdi likās, ka viņi ir nelaimīgākā tauta pasaulē. «Nepietiek ar to, ka Eiropas futbola čempī mums pa krāgu sadeva krievi; ar to, ka tulpes ir mazāk populāras par neļķēm; ka vējdzirnavu vietā pasaulē aizvien biežāk ceļ atomelektrostacijas, bet oranžā krāsa visiem asociējas ar kaut kādu Mākoņtēvu – tagad arī smēķēt bāros un kafejnīcās neļauj,» sodījās holandieši. Taču drīz vien viņi attapās, ka aizliegums attiecas tikai uz tabaku, bet vilkt zālīti vai kūpināt hašišu neviens nav aizliedzis. «Dzīve tomēr ir skaista,» konstatēja nīderlandieši un sāka gatavoties Vasarsvētkiem.

*Katru sestdienu žurnālā "Mēs" lasiet jaunāko Murgu sēriju