Abas Krievijas parlamenta palātas un vienīgais premjerprezidents Medvedutins nolēma sadalīt Gruziju, izslēdzot no tās sastāva Dienvidosetiju un Abhāziju, bet pievienojot Kalmikiju, Adžāriju un to Jeiskas apriņķa daļu, kas atradās Piščevikas apgabala Usūrijā.
«Nu, tas jau ir par traku!» šausmās noelsās skarbā starptautiskā sabiedrība. Krievijai tika izteikts sabiedriskais fui, nosodoši pakratīts ar pirkstu, kā arī nolemts nepārdot Santabarbaras 7654. sēriju. Diemžēl krievi nerimās un oficiāli pasludināja, ka zeme ir četrstūraina, tā turas uz trim ežiem, bet Mēness patiesībā ir Abramoviča privātīpašums un guberņa. Skarbā starptautiskā sabiedrība sašuta vēl vairāk, izteica Krievijai vēl vienu sabiedrisko fui, vēlreiz pakratīja ar pirkstu, izslēdza Čeboksarus un Muhosransku no spēles Monopols jaunās versijas un steigšus pārprofilēja savas globusu un vēstures grāmatu ražotnes.
Pa to laiku Krievijas taisnā tiesa noraidīja naftas jukosu Hodorkovska lūgumu par ātrāku atbrīvošanu no apcietinājuma, jo viņš cietumā nebija izcēlies ar labu uzvedību – nav gribējis mācīties strādāt ar šujmašīnu, tā arī nav apguvis kombaina Ņiva vadību, kaut kur nozaudējis veseri, kas bija izsniegts juvelierdarbu veikšanai, nav spējis ar jā vai nē atbildēt uz jautājumu, vai viņš ir beidzis dzert konjaku no rītiem, turklāt, pamodināts četros naktī, nav kliedzis «Slava Putinam!». Mācoties no kaimiņvalsts pieredzes, latvju prokuratori prātoja par vēl kādas apsūdzības uzrādīšanu Lembergam – par to, ka viņš nav līdz galam veicis olimpiskā triatlona distanci un Kubas sieviešu volejbola izlases sastāvā nav spējis apspēlēt Ķīnu.
Pateicoties Štrombergam, kas slikta zirga vietā bija ielozējis labu celiņu un tādēļ ticis pie zelta medaļas, un Kovalam, kas kā meta, tā aizmeta garām trim somiem un gandrīz trāpīja Torkildsenam, tā iegūstot sudraba medāli, uz gaišas nots beidzās Pekiniāde. Latvija tās kopvērtējumā apsteidza pat Indiju, Bahreinu, Kamerūnu, Kirgizstānu, Sudānu, Vjetnamu, Togo un Kampučiju, kas liecināja par to, ka sporta politika valstī virzās uz pareizo pusi. Lidostā Rīga visas nedēļas garumā tika sveikti pekiniādiskie veiksminieki, un neviens pat nepamanīja, ka atgriezies arī Olijars, kurš no dibena bija izvilcis dakšiņu, grasījās kaut ko labu teikt žurnālistiem, bet rezultātā, kā ieradis, atkal visus pasūtīja dirst.
Tāpat neviens nepamanīja mūsu basketbolistu sasniegumus – līdzās zaudējumiem somiem un zviedriem nu viņi varēja ierakstīt arī kāsienu gruzīniem. Trajkovičs solījās uzaicināt par konsultantu Geriju Džonsonu, jo citādi bija pamatotas bažas, ka bez viņa treneru sastāvā mūsējie var arī neizpildīt Latvijas Basketbola savienības doto uzdevumu – pagrūst Sanmarīno. Taču speciālisti serbu mierināja, ka gan būs labi tāpat – pirms atlases spēlēm visi draudzīgi kopā ar Šķēli aizies uz esīti, kur varēs kniebt gurnā arhibīskapa meitām, un tad gan pagrūdīs visiem maķedoniešiem un portugāļiem ka nemetas.
Sporta tēmu aktualizēja arī Kirovlipmans, kurš sūdzējās, ka Rīgas Dinamo aizvilinājuši hokejfederācijas sponsorus, piesolot viņiem pirmās nakts tiesības ar Marsela Hosas brāli, fotografēšanos Jūļa Šuplera lauku īpašumā un iespēju iestāties hokejistu arodbiedrībā. Visvairāk Kiram kremta Samsung atteikums piegādāt jaunu mājas kinozāli, kurā būtu redzami Latvijas hokeja zelta mirkļi. Sekojot Kirova piemēram, pa pusļimonam no Dinamo pieprasīja arī basketbola, florbola un lakrosa federācijas, kā arī Dimas Bilana koncerta organizētāji, kuri sūdzējās, ka visi tie, kas velkas uz hoķeju, neapmeklē šos pasākumus.
Lāga iekšlietu Mareks tikmēr izdomāja, ka kriminālpolicijai nav jātērē laiks un līdzekļi tādu sīkumu kā zaptes burciņu, Līgo vakaram krātās malkas un pensijas naudas zādzību izmeklēšanai. «Tāpat policija lielāko daļu noziegumu neatklāj, un daudz interesantāk ir neatklāt vilciena lokomotīves vai pontonu tilta zādzību vai arī nenoskaidrot, kurš Šlopsterklopsteris nozadzis Latvijas valsti,» savu pozīciju argumentēja Mareks. Vēlāk gan viņam nācās precizēt, ka teiktais neattiecas uz trīs marinētu gurķu burku, saulespuķu sēklu maisa un šā gada cūkupupu ražas zādzību, jo nezināmi ļaundari atkal bija apkrāmējuši viņa senču pagrabu.
Rīgas dārzu un parku Kazkalniņam, kurš vēl nebija līdz galam uzvarējis karu pret zālienu izsēdētājiem, izgulētājiem un izmīdītājiem, radās jaunas rūpes – tumšā, baltā naktī pie Bastejkalna tika apgāzta un apgānīta peldošā strūklaka. Videonovērošanas kameru ieraksti bija diezgan neskaidri, un nevarēja saprast, vai strūklakā ietriekusies motorlaiva vai bebrs, cilvēks vai putns, zemūdene vai vulkānisks iezis. Lai līdzīgas cūcības neatkārtotos, Kazkalniņš ierosināja kanālu aizsaldēt pirms termiņa, apkārt tam nolikt elektrisko ganu, bet pats nodzina ūsas un pārmaiņas pēc aizgāja spēlēt šahu.
Izgāzās vēl viens referendumdums - šoreiz par grozījumiem grozījumos par pensijām. Politologi, narkologi, filologi un citi seksopatologi mēģināja izsvērti izvērtēt, kāpēc noticis tā, nevis citādāk, taču izrādījās, ka vēlētāji vienkārši bijuši pārliecināti, ka uz to aizgājuši jau iepriekšējoreiz. Valdība gan atpestīja tautu no jauna referendumduma, paši pieņemot lēmumu, ka ielu nosaukumos var būt kaut 30, kaut 40 rakstu zīmju. Tas ļāva kādu bulvāri nodēvēt Zigfrīda Annas Meierovica vārdā, jaunai alejai piešķirt Ģirta Valda Marta Kristiāna Kristovska nosaukumu, tiltu nolamāt par Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas Sagrāves tiltu, bet skvēru pie Daugavas stadiona pārdēvēt Edisona Arantesa Du Našimentu vārdā.