Visa nedēļa latvju zemē pagāja Lielās talkas zīmē – piemēru rādīja desmit spēkavīri, kas Daugavgrīvas mežā pusstundas laikā pielasīja 108 maisus ar atkritumiem, uzgāja divas bērzubekas un pat vienu mušmiri.
Par talkas patronu iecēlās VVF Zatlers, kurš paziņoja, ka "visa laba jāņuzāle, ko plūc talkas vakarā", un aicināja nesmādēt nedz vecas degvielas tvertnes, nedz plastmasas pudeles, nedz saplīsušas logu rūtis. "Tev pašam gan nepatiktu, ja no Jūrmalas rezidences aizstieptu tikai mazliet lietotu podu," pukojās bomžu ģimenīte, kam talcinieki bija aiznesuši visu iedzīvi.
Savukārt zaļi zemnieciskais Vitja Ščerbatihs paziņoja, ka atkritumu būtu savākts divreiz vairāk, ja talkā piedalītos arī Iļja Muromietis, Dobriņa Ņikitičs un Aļoša Popovičs. "Un tad es pekiniādē būtu dabūjis zeltu un lielāku piķi, nekā tās nožēlojamās trīsdesmit štukas," sapņaini noteica Vitja. "Pa rīkli tu būtu dabūjis," paziņoja spēkavīri, kas nebija sevišķi labā omā, jo Medvedutins viņus kopā ar kreiseri Pēteris Vislielākais bija aizsūtījis uz Karību un Sargasu jūrām iedzīt bijību Bermudu trijstūrim.
Ministru ministrs Godmanis ar valdību nolēma sasaldēt algas, samazināt štatus, sajozt jostas, ievērot mērenību, atstāt visus pie sausas maizes un ūdens, kā arī atteikties no tradīcijas ik rītu Ministru kabinetā iemalkot Hennessy. Ar to nebija mierā zaļie zemnieki, kuru Brigmanis rosināja rast kompromisu starp valdības piedāvāto nulli un arodbiedrību pieprasītajiem 17 procentiem. "Septiņpadsmit ar divi nedalās, tas taču pat bērnam, Repšem un JL skaidrs!" norūca oranžais Kučinskis un piedāvāja zaļajiem zemniekiem kādu laiku pastāvēt pie ratiem un uzraudzīt, lai ķīvītes neaptaisa ilksis, vai pasēdēt opozīcijā, lai galvā vairs tik dumjas domas nenāktu.
Līdzekļu taupīšanas nolūkos latvju zemē tika izveidota sporta superkomanda, kuru nosauca par Rīgas TTT Dinamo VEF Vārpas Radiotehniķi un kas pieteica dalību pilnīgi visās meistarsacīkstēs, sākot no Somijas aizklātā čempionāta purva futbolā un zviedru atklātā čempionāta daiļslidošanā līdz pat britu kriketa līgas piektajai divīzijai un Serbijas bez Melnkalnes elites divīzijai ūdenspolo. Par komandas asi veidojās saikne Kambala–Petrovickis, jo nebija nekādas atšķirības, kurš klapējas laukumā un nevar iemest ripu vārtos. Bijušo sesku Verpakovski iecēla par kapteini, jo, pat izpeldot vienatnē pret vārtu štangu, viņš tomēr prata aizmest tai garām. Publikas izklaidēšanai tika piesaistīts arī krievu augstlēcējs Uhovs, kurš parasti bez polša sektorā negāja, necik augstu uzlēkt nespēja, toties vienmēr bija gatavs nodziedāt jautru dziesmiņu par Murku.
Rīgā nolija kārtējais spainis ūdens, un apslīka pat visas tās ielas, kuras vēl nebija paguvis apslīcināt pašvaldības uzņēmums Rīgas sūdens savu kārtējo remontdarbu laikā. Galvaspilsētā satiksme apstājās pilnībā – Krasta un Maskavas ielā pat zirgu pajūgu kustība kļuva neiespējama, jo kustoņiem ūdens bija līdz nāsīm, tāpēc tie slāpa nost un vairs nebija iedarbināmi. "Toties ielās vairs nav sastrēgumu!" apmierināti noteica pilsētas izpildīgais Grīnbergs. Par radušos situāciju gan absolūti nebija priecīgs birķermeistars Birks un viņa vicemērīgais Dinevičs, kas bija piesmēluši kurpes, raušoties ārā no saviem dienesta automobiļiem, un saķēruši garo klepu. Sākumā Birks un Dinevičs vēlējās atlaist no darba lietu un citus nokrišņus, taču, kad kļuva skaidrs, ka tas nav iespējams, brieda kārtējās pārmaiņas koalīcijā.
Iesākumā tika rosināts likvidēt Rīgas domes Vides departamentu, kas nebija jēdzis tikt skaidrībā ar pieaugošo ūdens daudzumu ielās, taču beigu galā tika nolemts šo departamentu apžēlot un nosūtīt to komandējumā uz Nīderlandi – apgūt šīs valsts pieredzi. Departaments aizbrauca, mazliet uzpīpēja, ieēda kādu sēni un atzina šo pieredzi par gana labu esam: arī Rīgā tika nolemts līdz 2100. gadam ieguldīt vismaz simts miljardus eiro, lai pastiprinātu jau esošos dambjus un būvētu jaunus – koncertzāļu un bibliotēku izskatā –, kā arī pagarinātu Daugavas krasta līniju, iegāžot ūdenī ievērojamu daudzumu smilšu, saplaisājušos Z-torņus, jau brukt sākušo Dienvidu tiltu un būvgružu kaudzi, kas bija palikusi pāri pēc Rīgas pils remonta.
Asa diskusija raisījās par dievišķās salvijas lietošanu – izrādījās, ka to kaut kādā veidā iespējams smēķēt, šņaukt un rīt, lai apreibinātos, tāpēc to turpmāk drīkstēja dārzā audzēt tikai uz receptēm. Vajadzēja ierobežot arī citu augu audzēšanu, jo kāds bija atklājis, ka kaifu var ķert arī no samtenēm, pujenēm, krizantēmām un krizdolēm. Atbildīgās institūcijas bija spiestas sasaukt arī īpašu sēdi, lai izprātotu, ko darīt ar kaktusiem: uzsēžoties uz kaktusa, kāds bija guvis apmierinājumu.
Kaut gan Eiropas zinātnieki katakombās zem Ženēvas ezera ielaida protonu kūlīti, gaidītais pasaules gals tā arī nepienāca, un pasaules sabiedrība ar skumjām saprata, ka arī turpmāk būs jāsadzīvo ar augstajām naftas cenām. "Tā tas arī bija domāts. Melnais caurums izveidosies tikai pēc tam, ka Eiropā tiks atjaunoti nāvessodi, izkastrēti visi dzimumnoziedznieki un Kims Čenirs būs nostājies godasardzē pie Bakingemas pils," pasludināja zinātnieki, ielaida katakombās vēl vienu protonu kūlīti un izsalkušu kaķi un aizgāja gulēt.
*Katru sestdienu žurnālā "Mēs" lasiet jaunāko Murgu sēriju