Izdzirdot, ka Eiropas Komisija marta sākumā nākusi klajā ar stratēģiju Eiropa 2020, daudzi droši vien nopurpināja, ka tas vien tāds papīrs būs. Šādu attieksmi var saprast, jo stratēģiju Latvijā nav trūcis.
Jāatzīst, ka vaina nav stratēģijās, bet to neīstenošanā. Tas ir līdzīgi kā ar apņemšanos zaudēt svaru – viena lieta ir izstrādāt lielisku uztura un treniņu plānu, bet pavisam cita – ievērot to katru dienu. Eiropa 2020 patiešām ir plāns, kas var palīdzēt atgūties no krīzes un padarīt Eiropas valstu ekonomikas un kopējo tirgu spēcīgāku. Tā iezīmē virzienus un min konkrētus rādītājus.
Tajā skaidri pateikts, cik daudz tauku Eiropa grib zaudēt un cik muskuļu uzaudzēt: pēc desmit gadiem 75% iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem jābūt nodarbinātiem, 3% no IKP jābūt ieguldītiem pētniecībā, vismaz 40% jaunākās paaudzes ir jābūt augstskolas diplomam, un to cilvēku skaitam, kurus apdraud nabadzība, jāsamazinās par 20 miljoniem.
Kāpēc vajadzīga jauna stratēģija?
Arī ES dalībvalstu izaugsmes un nodarbinātības programmā jeb Lisabonas stratēģijā, kuru dalībvalstis pieņēma 2000. gadā, lasāms, ka ES konkurētspēja jāpaceļ visaugstākajā līmenī, apsteidzot citus lielos pasaules spēlētājus.
Īstenojot šo stratēģiju, nodarbinātības līmenis izauga no 62% līdz 66% 2008. gadā, līdz krīzes rezultātā tas atkal sāka krist. Finansējums zinātnei ES palielinājās nenozīmīgi: no 1,8% 2000. gadā līdz 1,9% 2008. gadā. Tas izrādījās vājš atbalsts ES konkurētspējas palielināšanai. Krīzes ietekmē ES rūpnieciskā ražošana atgriezusies 90. gadu līmenī, bezdarbs pieaudzis par 10%.
Krīze precīzi parādīja gan Eiropas politiski ekonomiskās savienības vājākos politikas posmus – finanšu tirgus uzraudzību, gan arī vājākās dalībvalstis. Viena no būtiskām mācībām ir kopīgas rīcības nepieciešamība. Lisabonas stratēģijas mērķi, jāatzīst, bijuši visai attālināti arī no Latvijas politiskās darba kārtības.
Kāpēc stratēģija ir svarīga Latvijai?
Kādi ir Latvijas statistiskie rādītāji, ja salīdzina ar Eiropa 2020 mērķiem? Pagājušā gada beigās Latvijā bija nodarbināti 58,4% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem, 2008. gadā pētniecībā tika ieguldīts 0,61% no IKP, priekšlaikus skolu pameta 15,5% jauniešu.
Jāsecina, ka EK iezīmētie darbības lauki arī Latvijā ir tie, kur visvairāk nepieciešama steidzama rīcība. Droši vien neviens nebūtu jāpārliecina, ka nodarbinātības palielināšana un nabadzības mazināšana ir Latvijas interesēs. Rīkojoties kopā ar citām Eiropas valstīm, iespējams mācīties un sasniegt vairāk, nekā darbojoties uz savu roku.
Tāpat droši vien nevienam nebūtu jāpierāda, ka Latvijas attīstība ir nesaraujami saistīta ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, un pašreizējā krīze tam ir vislabākais apliecinājums. Bankrotējot ASV bankām un strauji apsīkstot starptautiskajai naudas plūsmai, no vētras nebija pasargātas arī bankas Latvijā, un pavisam otrādi – atdzīvojoties tirgiem citās ES valstīs, atgriežas arī Latvijas eksportētāju iespējas. Fakts, ka visa pasaule ir kļuvusi savstarpēji atkarīga, var nepatikt, taču to nedrīkst ignorēt, domājot par nākotni.
Kāda ir Eiropa 2020?
EK piedāvā septiņas iniciatīvas. Piemēram, Jaunu prasmju un darba vietu programmai jāstrādā, lai sekmētu un atvieglotu darba ņēmēju mobilitāti ES, bet dalībvalstis pārskatītu nodokļu un atvieglojumu sistēmu efektivitāti, lai panāktu, ka darbs atmaksājas, un atceltu pasākumus, kas kavē pašnodarbinātību. Visu septiņu programmu īstenošanā Eiropu jāvirza trim savstarpēji saistītiem spēkiem – gudrai izaugsmei (zinošāki cilvēki), ilgtspējīgai izaugsmei (efektīvāka ražošana un līdz ar to augstāka konkurētspēja) un iekļaujoša izaugsme (vairāk ekonomiski aktīvo cilvēku – arī tie, kas pašlaik tādi nav). Šie mērķi būs jāiedzīvina nacionālajās programmās. Būs vajadzīga augsta katras dalībvalsts individuālā atbildība, jo gan izglītība, gan ekonomikas politika joprojām ir pašu dalībvalstu pārziņā.
Quo vadis, Eiropa?
Ar tālas nākotnes vīzijām stratēģija Eiropa 2020 neaizraujas: pirmais uzdevums ir pārvarēt krīzi un nostiprināt ES ekonomiku.
Vai neatkārtosies Lisabonas stratēģijas pieredze, kad tās mērķi bieži palika ārpus valstu nacionālajiem mērķiem? EK priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu, nākot sabiedrības priekšā ar Eiropa 2020 piedāvājumu, teica: "Mums tagad jāievēro Lisabonas stratēģijas mācības, t.i., vajadzība pēc stingrākas pārvaldes un vadības visaugstākajā politiskajā līmenī."
Dalībvalstu valdību ziņā būs pieņemt lēmumu 25. un 26. martā Eiropadomē un pārliecināt sabiedrību. Jaunās stratēģijas likteni noteiks tieši vēlētāji – tas, cik ļoti viņi vēlēsies dzīvot tādā Eiropā, kādu piedāvā koncepcijas autori, un prasīs atbildību par tās (ne)īstenošanu savām valdībām.