Latviešu valoda ir piederība mūsu valstij

Šodien atzīmējam pirmo Valsts valodas dienu. Tai būtu jānostiprinās par ilgstošu tradīciju, lai veicinātu un koptu latviešu valodas lietošanu, attīstītu un sargātu valodu publiskajā saziņā. Valodas statuss nedrīkst būt tikai formāls.

Neesmu valodniece, bet gan ekonomiste, tāpēc atturos detalizēti iztirzāt filoloģijas problēmas. Taču es saprotu eksaktu loģiku, kurā likumsakarīgi secināms, ka latviešu valodas kopšana un sargāšana ir arī mūsu valsts ilgtspējas nodrošināšana. Tikpat loģiski tas ir arī valsts un katra pilsoņa pienākums.

Ikdienā mēs bieži nerēķināmies ar faktu, ka valoda ir mūsu valsts identitātes sastāvdaļa. Tas tika atgādināts pirms nedēļas notikušajā konferencē "Valoda - tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21.gadsimta Latvijai". Valsts prezidents Egils Levits, kurš ir arī Valsts valodas dienas idejas autors un daudz darījis, lai valodas statusu nostiprinātu Satversmē, trāpīgi uzsvēra, ka jau vēsturiski mūsu valsts robežas un arī valsts dibināšanu noteikusi tieši valoda. Viņš akcentēja sešas svarīgas lietas valsts valodas attīstībā. Pirmkārt, vēl joprojām, 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, krievu valodas zināšanas tiek nepamatoti pieprasītas darba tirgū. Otrkārt, Latvijas skolās angļu valoda ir pirmā svešvaloda, jo tā ir dominējošā starptautiskās saziņas valoda. Kā otrā svešvaloda Latvijas skolās ir jāapgūst kāda no oficiālajām Eiropas Savienības valodām, it sevišķi kāda no lielajām valodām - vācu, franču, spāņu. Treškārt, ir jānostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statuss un prestižs. Ceturtkārt, jāuzstāda ilgtermiņa mērķis panākt, ka latviešu valodā digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas iespējas kā lielajās valodās. Piektkārt, latviešu valodas izlokšņu un dialektu daudzveidības veicināšanai jābūt svarīgai valsts valodas politikas sastāvdaļai. Sestkārt, lai valoda pastāvētu, tai ir jāattīstās ilgtermiņā.

Tas ir labs plāns turpmāk darāmajam. Novērtēju, ka Valsts prezidents risina problēmas, kuras bija pametuši novārtā viņa priekšgājēji. Pat Vaira Vīķe-Freiberga, kura devusi lielu ieguldījumu latviešu valodas mantojuma izpētē, savulaik, liekot Saeimai koriģēt Valsts valodas likumu, būtībā padarīja to vājāku. Tas esot pārlieku ierobežojis citu valodu lietošanu publiskajā telpā. Zinu, ka bijušas rekomendācijas likumu pielāgot "starptautiskajiem standartiem", bet neuzskatu, ka "pielāgošana" bija izšķiroša tam, lai Latvija saņemtu uzaicinājumu uzsākt sarunas par iestāšanos ES.

Savā darbā Eiropas Parlamentā es katru dienu saskaros ar tādiem jautājumiem, kas risina atbilstību starptautiskajiem standartiem. Bieži es konstatēju, ka politiķi Latvijā mēdz pārspīlēt rekomendējošus ieteikumus kā normas un prasības. Vēl šā gada aprīlī bija diskusija par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ieteikusi atjaunot divvalodību izglītības sistēmā Latvijā (tā turklāt vēl nebūt nav pilnībā novērsta). Taču ANO ieteikumam ir rekomendējošs, ne obligāts raksturs, savukārt no Latvijas puses būtu jāreaģē asāk, jāskaidro, jāpamato mūsu nostāja.

Atsaucoties uz starptautiskajiem standartiem, atgādināšu, ka, piemēram, Francijā, kur ir ļoti daudz dažādu etnisko minoritāšu, starp kurām daļa ir senas vietējās izcelsmes, visās valdības organizētajās izglītības iestādēs mācības notiek tikai franču valodā. Līdzīgi kā Latvijā valsts valoda Francijā ir franču valoda (arī kā viens no valsts pamatiem Francijas konstitūcijā), un visa publiskā saziņa notiek tikai valsts valodā.

Valodu zināšanas tiešām bagātina. Es pati varu sazināties sešās valodās un priecājos par mūsu jauniešiem, kuri labprāt apgūst vairākas svešvalodas. Kā prioritāras starp svešvalodām vērtēju Eiropas Savienības izplatītākās valodas - angļu, vācu, franču. Esam taču Eiropas sastāvdaļa! Ja kāds savu nākotni redz sadarbībā ar Krieviju, tad var ķerties arī pie krievu valodas apgūšanas. Krievu valoda, protams, var noderēt darbam viesnīcās, lidostā, dzelzceļā. Tomēr nav pamata krievu valodas zināšanas Latvijā pieprasīt darbiniekiem veikalos vai citos apkalpojošās sfēras uzņēmumos. Krievu tūristiem tomēr jārēķinās, ka viņi ir iebraukuši Eiropas Savienībā, kur krievu valoda nevienā dalībvalstī nav oficiālas valodas statusā.

Latviešu valodas diskriminācija darba tirgū ir nepieņemama. Tomēr arī 30 gadus pēc Padomju Savienības un rusifikācijas sabrukuma dažkārt nākas konstatēt faktus, ka darbā netiek pieņemti cilvēki, kam ir grūtības ar krievu valodu. Turklāt gadījumos, kuros pat nav runas par ārvalstu klientu apkalpošanu, bet gan par to, ka uzņēmuma īpašnieki vai vadība ir krievu valodā runājošie. Jāņem vērā, ka cilvēki, kuri grib atrast darbu, diez vai sūdzēsies un ies uz tiesu. Šī problēma ir jāatrisina valstij.

Lai mūsu valoda saglabātos un attīstītos, tā ikdienā publiskajā saziņā jālieto visiem mūsu valsts iedzīvotājiem, neraugoties uz runātāju tautību. Nav pieļaujama situācija, kurā mūsu valsts iedzīvotāji oficiālajā un arī neoficiālajā saziņā mēģina uzspiest kādas citas, visbiežāk krievu, valodas lietojumu.

Nav attaisnojuma tam, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji nezina vai arī apzināti atsakās lietot latviešu valodu. Sarunās nav pamata pāriet uz krievu valodu tikai tāpēc, ka sarunu biedram tā ir ērtāk. Attaisnojums nebūs arī apgalvojums, ka to dara tāpēc, ka negrib aizmirst krievu valodas prasmes. Daudz svarīgāk ir palīdzēt līdzpilsoņiem apgūt latviešu valodu. Latviešu valoda ir piederība mūsu valstij. Tā apliecina pilsonisku izvēli.

Jauni izaicinājumi valodai ir tehnoloģijas. Skumja aina iezīmējas biznesā, kur reizēm pat citu valstu interneta veikali piedāvātajā valodā ir latviskāki nekā vietējie tirgotāji. Jāņem vērā, ka latviešu valoda digitālajā vidē, ieskaitot mašīntulkošanas attīstību, ir valodas nākotne.

Diemžēl pašu latviešu lietotā valoda, īpaši sociālajos tīklos, degradējas, un tās nav tikai pareizrakstības kļūdas. Globalizācijas ietekmē mūsu valodā arvien biežāk sastopami svešvārdi; ja vecākās paaudzes sarunvalodā joprojām jūtama krievu valodas ietekme, tad jaunākā paaudze izceļas ar nepamatoti lielu angļu valodas vārdu lietojumu.

Nepareizības valodā pārāk bieži sastopamas arī plašsaziņas līdzekļu saturā visos formātos. Visi šie "es domāju, ka[d]"... Nē, "es domāju, ka"! Ikviens no mums spējīgs iemācīties saikļa "ka" un apstākļa vārda "kad" atšķirību palīgteikuma ievadīšanā.

Nekādas atlaides nedrīkstam dot nedz politiķiem, nedz arī amatpersonām, kuri bieži nepareizu valodu radio un televīzijā izplata kā infekciju. Vajadzētu turpināt raidījumus, kas analizē valodas lietojumu sabiedrībā. Piemēram, tādus, kāds savulaik bija "Operācija: Latviešu valoda", ko veidoja LTV "Aizliegtais paņēmiens". Amatpersonu latviešu valodai jābūt izkoptam paraugam - kā vārdos, tā arī rakstos.