Nepiekrītu Edvīna Šnores filmai „Padomju stāsts”
Gribēju uzrakstīt savu komentāru jau par rakstu “Lieciet beigtam Matisonam mieru!”, bet aizkavējos, un tad nāca raksts par Edvīnu Šnori un radās vēlēšanās salīdzināt abos rakstos paustās domas.
Sev par pārsteigumu konstatēju, ka tās ir pretējas. “Matisonā” pausto nosacīti var ietvert frāzē “nevajag visu un visus mest pār vienu kārti”, un es varētu parakstīties gandrīz zem katra šajā rakstā paustā vārda, savukārt Šnore acīmredzami savā vēstures izpratnē visu ne tikai met pār vienu kārti, bet sajauc vienā biezā putrā, kurā šķiet grūti atrast būtisko. Uzreiz gribu precizēt, ka filmu noskatījos pilnībā, tāpēc spriedīšu argumentēti.
Sākumam neliela “liriska atkāpe”. Nepiekrītu, ka valsts augstākais apbalvojums būtu jāpiešķir par vienu, kaut arī ļoti izcilu filmu, tāpat kā tas nebūtu jāpiešķir par olimpiskās medaļas izcīnīšanu, kaut arī tā būtu zelta un pirmā vēsturē. Katrā no nosauktajām jomām ir iedibināti savi profesionālie apbalvojumi, kurus var piešķirt, ja attiecīgā sabiedrība to uzskata par nepieciešamu, bet valsts augstākais apbalvojums, pēc manām domām, piešķirams par mūža vai ilgstošu darbu un vairākkārtējiem panākumiem noteiktā jomā, kas nesuši valsts vārdu pasaulē. Manuprāt, galvenā šīs filmas un visas mūsu “oficiālās” vēstures izpratnes problēma ir jau pieminētā kopā jaukšana.
1. Filmas nosaukums ir “Padomju stāsts”, bet pēc autora apgalvojuma tajā tiek atmaskoti komunisma noziegumi. Vai šis cilvēks nezina vai apzināti ignorē vispārzināmo faktu, ka ne visi padomju cilvēki bija komunisti (nemaz nerunājot par to, ka nebūt ne visi komunisti šajos Ar to domāju Rietumeiropas komunistus, kuri arī patlaban daudzās demokrātiskās Rietumeiropas valstīs ir visai ietekmīgs politiskais spēks. Vai varbūt viņš patiesi uzskata, ka starp vārdiem padomju un komunisms ir liekama vienādības zīme? Jebkurš no šiem variantiem liek stipri apšaubīt gan autora objektivitāti, gan vēsturiskās izpratnes dziļumu, un principā ar to jau ir uzcelta nepārvarama neizpratnes un nolieguma barjera, aiz kuras ir dažādu tautību un valstu pārstāvji, kuri jūtas nepamatoti apvainoti noziegumos, kurus viņi nav veikuši. Tas noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tādas vēsturiskās interpretācijas nelabprāt atzīst Rietumos, nemaz nerunājot par Krieviju, kura, starp citu, no šiem noziegumiem arī cietusi. Bet, ja autors apgalvo, ka viņam vissvarīgākais ir no tā laika represijām cietušo viedoklis (un acīmredzot tieši Latvijas iedzīvotāju), tad atkal par objektivitāti jāšaubās. No daudziem iespējamiem nosaukumu variantiem, kur tikai viena vārda pamainīšana varēja būtiski mainīt reakciju, tika izvēlēts tieši šis, kas liek aizdomāties par ne gluži objektīvo vēlēšanos iekļauties šī brīža konjunktūrā un izsaukt ļoti konkrētu reakciju. Mūs aizskāra citas filmas nosaukums Baltijas nacisms, kas it kā pielīdzināja visus baltiešus nacistiem, kaut minētie fakti nebūt nebija pilnīgi meli, vienkārši “atbilstoši salikti akcenti”. Šnore savā filmā un tās nosaukumā strādāja pēc līdzīgas shēmas, acīmredzot vadoties no gluži latviskā principa “dots pret dotu”. Tad ar ko gan viņš ir labāks par krievu šovinistiem? Un arī apstiprinājums, ka viņa filma tapusi kā pretreakcija, liecina, ka darba pamatā bija elementāras un banālas atriebes jūtas, kas, kā zināms, nav labākais padomdevējs. Un ja palasām klasiku, tad konstatējam, ka tās dod gandarījumu tikai pirmajā brīdī, bet ar laiku saēd cilvēku no iekšpuses.
2. Joprojām nespēju saprast, kāpēc Otrais pasaules karš ietiepīgi tiek minēts
komunisma noziegumu sakarā. Tas ir otrs būtisks un acīmredzams iemesls, kāpēc vienmēr šāda interpretācija neradīs masveida atzinību Eiropā un jo īpaši Krievijā. Priekš viņiem šis karš un uzvara tajā ir svēta lieta (ne velti
Krievijā to dēvē par Tēvijas karu). Un noteikti te nav nekāda sakara ar padomju režīma vai Staļina noziegumu idealizāciju. Te ir runa par senču mantojumu, par reāliem cilvēkiem, vecākiem vecvecākiem, kuri cieta, cīnījās, krita karā pret fašismu, nevis karā pret Latviju, Lietuvu, Igauniju utt. Vēl jo vairāk nenoliedzams ir fakts, ka šajā karā vienā pusē cīnījās visu šo valstu, Krievijas un vēl citu valstu pārstāvji. Bet tagad tiek mēģināts iestāstīt, ka šīs valstis Krievija esot okupējusi tieši šī kara sakarā. Jā, starp šiem notikumiem tiešām ir saistība, bet ne tik primitīva un virspusēja, kā tiek apgalvots. Ja lēmumu par Baltijas valstu teritorijas izmantošanu(okupēšanu) armijas izvietošanai pieņēma valsts vadība, tad konkrēti atbrīvošanu no fašisma veica parasti cilvēki, liela daļa no kuriem paši bija cietuši no Staļina represijām. Lūk, kur ir pretrunu un samezglojumu kamols, kuru nevar atrisināt ar paviršu izpratni par notikumiem, neapdomīgām frāzēm un secinājumiem. Ar to var tikai šo samezglojumu vēl vairāk sarežģīt, kas arī šodien notiek. Turklāt pašā filmā izskan frāze, kas daudz ko paskaidro par šodienas konfliktiem vēsturiskās interpretācijas sakarā. Tiek runāts par to, ka mazvērtības kompleksi un nacionālās idejas trūkums rada agresivitāti. Tad atļaušos apgalvot, ka tieši šī interpretācija, kurā uzvara pār fašismu, kas Krievijā, bez šaubām, ir viena no retajām kopīgajām nacionālajām idejām un tautas vēsturiskā lepnuma pamats, tiek pielīdzināta fašisma noziegumiem, arī rada agresivitāti. Kāpēc to negrib saprast šo interpretāciju atbalstītāji?
3. Tie ir tikai divi visbūtiskākie un, manuprāt, visacīmredzamākie punkti, kuros ir samezglojušies daudzi pretrunīgi vēsturiski fakti, kurus nevar noreducēt līdz „komunisms – nacisms” attiecībām. Tas ir vismaz sekli, bet varbūt pat noziedzīgi.
Taču vēl ir tādi “sīkumi” kā fakts, ka zem PSRS abreviatūras pastāvēja, karoja, izdarīja noziegumus un veica vēsturisku sasniegumus dažādās dzīves jomās, cieta un guva labumus, kļuva par ģimenes locekļiem un ekonomiskajiem okupantiem ne tikai krievi, bet simtiem citu tautību pārstāvju, tajā skaitā latvieši; ka 20.gs. viens no nežēlīgākajiem diktatoriem pēc tautības bija gruzīns, tāpat kā liela daļa viņam pietuvināto nebūt nebija krievi; ka Krieviju par PSRS mantinieci pasludināja ne Putins vai Medvedevs, bet cilvēki, no kuriem Baltijas valstis savā laikā gan neprasīja nekādas kompensācijas un ka Rietumeiropas valstu līderi lielā mērā bija līdzvainīgi Eiropas pēckara liktenī (tas filmā arī izskan), taču nevēlēšanās to publiski atzīt šodien nezin kāpēc šīm valstīm netiek pārmesta tik ļoti kā Krievijai. Un patiesībā bija grupa latviešu, kas brauca uz Maskavu ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Ja mēs viņus uzskatām par valsts nodevējiem, tad tās ir mūsu problēmas un jautājumi, kuri mums jārisina pašiem, nevis jāuzveļ citiem. Un šādu “sīko” pretrunīgo vēstures faktu uzskaitījumu, no kuriem mēs veiksmīgi izvairāmies ikdienas sadzīves, mediju un politiskajā retorikā, bet kas arī veido vēsturisko patiesību, var uzskaitīt vēl un vēl.
Ja Šnorem būtu izdevies atrisināt visu šo pretrunu kamolu vai vismaz spēt visus šos pretrunīgos faktus salikt pa plauktiņiem, neaizvainojot neviena nacionālās jūtas, tad viņš patiesi būtu pelnījis ne tikai Trīszvaigžņu ordeni, bet pat Nobela Miera prēmiju. Taču tas nav iespējams vienā filmā. Te patiešām nepieciešams mūža darbs un dziļi vēstures pētījumi. Arī virsraksta frāze “Satricināt iepelējušo vēstures izpratni” liek domāt, ka filmas radīšanas pašmērķis bija nevis kaut ko izprast, izskaidrot, izanalizēt, bet tieši satricināt. Man gan šķiet, ka mūsu laikos aktuālāka būtu vēlme līdzsvarot, nevis tricināt.
Un visbeidzot, nevaru atturēties no vēl kāda jautājuma, kas mani nomoka jau labu laiku. Tā ir reakcija uz Putina frāzi, kas izskan arī filmā, ka PSRS sabrukums bijusi ģeopolitiska katastrofa. Šī reakcija, manuprāt, ļoti spilgti parādīja to, ka mūsu sabiedrība dzird tikai to, ko grib dzirdēt un ar lielu entuziasmu meklē ļauno tur, kur tā nav. Nezinu, varbūt mana izpratne ir ačgārna, taču, es vārdu “ģeopolitiska” saklausīju skaidri un ar to visai konkrēti sapratu ģeogrāfisku un politisku katastrofu. Varbūt es no tā neko nesaprotu, bet vai tad valsts sabrukums, ideālu zudums, robežu izveidošanās un kontaktu zudums starp radiem un draugiem nav uzskatāms par katastrofu tieši šādā nozīmē? Vai morālo un vēsturisko vērtību pārvērtēšana uz pretēju zīmi nav nosaucama par katastrofu? Manuprāt, ir gan. Nemaz nerunājot par reālu ekonomisko katastrofu, kas tika piedzīvota. Var būt kāds man paskaidrosiet, kāpēc tad mūsu sabiedrībā bija tāda šūmēšanās par šo frāzi?
