"Kas es esmu?"
Šie vārdi mums ir svaigā atmiņā ar muļķīgi neveiklu situāciju, kurā šo jautājumu uzdeva kāds liels valstsvīrs. Bet jautājums ir patiess, dziļš un būtisks. Daudziem par nelaimi arī – banāls. Tik banāls, ka no savas domu pasaules to svītrojam kā smieklīgu un bezjēdzīgu.
[Blogs pārpublicēts no vortāla 7guru.lv]
"Kas es esmu?" – es pie šie jautājuma atgriezos, domājot par retorikas lekcijām un semināriem.
Praktiski visi publisko runu un tekstu lietpratēji ir vienisprātis, ka retorikas veiksmes formula ir – būt dabiskam. Esi tas, kas tu esi. Tad tev izdosies labas un iedvesmojošas runas, tad tu būsi publikas mīlulis, tad tev būs slava un tai sekojošā nauda. Kopš Aristoteļa un Cicerona retorikas funkcija ir nemainīga – likt citiem klausīties un izmantot vārdus, lai pārliecinātu. Tikai mūsdienās publiskajā retorikā lozungus vai stereotipus pārspēj lingvistiski efektīva un ļoti smalka viedokļa veidošana ar konkrētiem komunikācijas paņēmieniem – tā kļūst vairāk tehniska nevis dabiska.
Uzmanīgi vērojot publiskās runas ekspertus, tomēr nācās secināt, ka viņu pamācības mūs vairāk vedina uz prasmi izskatīties dabiskam, nevis būt dabiskam. Un tas vienmēr būs uzspēlēts, samācīts dabiskums. Mums daudz vieglāk ir atbildēt uz jautājumu „Kāds es gribētu būt?”, nevis „Kas es esmu?”. Domāju, ka bieži vien virspusējos spriedumos par sevi mēs šos jautājumus jaucam.
Strādājot ar retorikas (runas, raksta, dialoga) tekstiem metodēm, mēģinot strukturēt savu domu, vienkāršāk – domājat par jautājumu: „ko tad es īsti gribu pateikt”, tu nonāc arī pie šī paša jautājuma – „Kas es esmu?”. Arī tā, it kā muļķīgā situācija, kurā toreiz ar „Kas es esmu?” nokļuva lielais valstsvīrs, dziļākajā būtībā ir cilvēciska un patiesa.
Sākot strukturēt savu domu, ko un kāpēc tu gribi pateikt, tu, ja būsi patiess, neizbēgami nonāksi arī pie jautājuma „Kas es esmu?”. Pirms tu kaut ko saki, tu sakārto savu domu, bet savu domu sakārtošana mudina arī uz sevis paša sakārtošanu. Un tad gan atklājas visādas interesantas lietas par sevi...