Krievijā slepkavas un izvarotāji ar PTSS - posttraumatiskā stresa sindromu - atgriežas no kara, nesaņemot uzraudzību, un, kā vēsta laikraksts “The Washington Post”, noziedznieki, kuriem piešķirta apžēlošana par dalību karā ar Ukrainu, atgriežas mājās un atkal sāk nogalināt.
Krievija ir kļuvusi par vienīgo valsti mūsdienu Eiropā, kur dalība karā ir kļuvusi par oficiālu veidu, kā izvairīties no cietumsoda par slepkavību, izvarošanu un spīdzināšanu. Kopš 2022. gada armijā ir savervēti tūkstošiem ieslodzīto, tostarp īpaši bīstami noziedznieki, ar brīvības solījumu apmaiņā pret dienestu triecienvienībās. Izdzīvojušie tiek atbrīvoti un atgriežas.
Kā ziņo laikraksts "The Washington Post", noziedznieki, kas izgājuši cauri frontei, Krievijas pilsētās masveidā izdara jaunus noziegumus. Nav rehabilitācijas sistēmas, psiholoģiska atbalsta vai kontroles.
Piemēram, 2025. gada 9. februārī Ačinskā kāds vīrietis ar nazi līdz nāvei sadūra savas bijušās sievas jauno partneri un pēc tam centās nogalināt arī sievieti. Videonovērošanas kameras fiksēja Kirilu Čepļiginu, kurš iepriekš bija notiesāts par vardarbību, dzenamies pakaļ sievietei pāri rotaļu laukumam un ieduram viņai kaklā. Čepļigins bija iesniedzis pieteikumu dalībai kaujas operācijās, lai izvairītos no ieslodzījuma, kas pēdējos gados ir tipiska procedūra Krievijā. Pilsētas iedzīvotāji ir panikā - Čepļigins, tāpat kā simtiem citu, varētu atgriezties mājās ar ieročiem, kaujas pieredzi un naidu. Jau ir iesniegta petīcija pret viņa iespējamo atgriešanos, taču militarizētas cenzūras apstākļos tā, visticamāk, netiks izskatīta.
Saskaņā ar neatkarīgā izdevuma “Verstka” datiem, kopš kara sākuma vismaz 754 cilvēki ir kļuvuši par bijušo karavīru vardarbības upuriem, no kuriem 196 ir nogalināti. 76 slepkavības nav izdarījuši bijušie ieslodzītie, bet gan līgumkaravīri, kas atgriezušies no kaujas zonas.
Žurnālisti uzskata, šie skaitļi ir vairākas reizes lielāki - valsts cītīgi dzēš "varoņu" pēdas. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem, pagājušajā gadā Krievijā reģistrēts 617 301 vardarbīgs noziegums, kas ir lielākais skaits kopš 2014. gada, un analītiķi norāda, ka noziedzības un nesodāmības kultūra Krievijas armijā, visticamāk, spēlē lielu lomu noziedzības pieaugumā. Salīdzinājumam: 2017. gadā - 437 000. Eksperti to tieši saista ar kara veterānu atgriešanos, kuri iemācījās vienu lietu - kā nogalināt.
Frontei ir savi likumi - Krievijas neatkarīgie mediji un militārie blogeri ziņo, ka komandieri "nonullē" karavīrus - sūta viņus acīmredzami nāvējošās misijās vai vienkārši nogalina. Karavīrus ievieto bedrēs, piesien pie kokiem un sit. Disciplīna balstās uz bailēm un sāpēm. Komandēšana ir korumpēta: narkotiku atkarība, dzērums, korupcija, izvarošana, ieroču tirdzniecība un izspiešana ir kļuvusi par normu. Karavīri, kas to pārdzīvo, atgriežas nevis kā varoņi, bet gan kā garīgi salauztas vardarbības mašīnas, kas nespēj pielāgoties pasaulei.
Veras Pehteļevas, studentes no Kemerovas, gadījums ir skaidrs pierādījums visas sistēmas neveiksmei. Viņas bijušais partneris Vladislavs Kanjus viņu spīdzināja un nogalināja ar īpašu nežēlību: 111 dūrieni, spīdzināšana, izvarošana. Viņam piesprieda 17 gadus cietumā. Viņš nodienēja mazāk nekā gadu. Tad fronte, tad apžēlošana. Šodien viņš atkal ir brīvs. "Viņš ir maniaks, un mēs pat nezinām, kur viņš ir. Tā ir elle," saka viņas māte Oksana Pehteļeva.
Kremlis savu politiku neslēpj - Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja: "Noziedznieki var izpirkt savu vainu ar asinīm frontē."
Taču upuru ģimenes domā citādi. Viņiem nav nekādas aizsardzības, nekādas kompensācijas, pat nav tiesību zināt, kur tagad atrodas viņu tuvinieku slepkavas. Kā norāda Eiropas Politikas analīzes centra analītiķe Ksenija Kirillova, "valsts ir leģitimizējusi noziedzību. Un tagad, lai ko šie cilvēki darītu, viņi nav noziedznieki - viņi ir "karotāji"".