Elita Veidemane / Viedokļi

«Kaimiņa partija savāca aptuveni 30 000 mūsu vēlētāju balsu. Ja tas tā nebūtu noticis, zaļzemniekiem parlamentā šodien būtu kādas sešpadsmit vietas,» rūgtās pārdomās dalījās kāds ZZS vēlētājs. Matemātika, protams, ir skarbi loģiska: zaļzemnieku 11 vietas Saeimā var vērtēt vien kā šīs organizācijas stratēģisku, nopietnu zaudējumu.

Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.

«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».

«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».

Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».

«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.

Sāpīgi, nodomāju. Sāpīgi, ka mums nav noveicies. Garām noplīvoja tāda kā skaudībiņa, tomēr tā ātri pagaisa, jo prāts apsauca sirdi un kritiskā domāšana atnāca kā lietusgāze tveicīgā pēcpusdienā. Jā, par veiksmi diezin vai pareizi runāt, jo igauņu nacionālkonservatīvās partijas EKRE pārsteidzošie panākumi nule notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās, visticamāk, nebija nemaz tik negaidīti: iepriekšējā sasaukumā šai partijai bija tikai septiņas vietas parlamentā, nu tai būs 19. Vērā ņemams spēks, kas acīmredzot uzpildīts ar pamatīgu darbu, kuru vadīja partijas līderis Marts Helme, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā.

Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.

Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.

«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.

Beidzot ir atklāts prettautiskais midzenis, kurā mitinās finanšukārie nelieši, ar saviem šļūtenīgajiem taustekļiem izvilkdami mūsu daudzcietušās valsts budžetu līdz pēdējai lāsītei. Šo midzeni drosmīgi atklājusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), jo, viņasprāt, vainīga esot iepriekšējā valdība, kas visu finansējumu izmetusi «būvēs un betonā». Un būsim beidzot atklāti un pateiksim, no kurienes šim midzenim kājas aug: 2017. gadā, pieņemot budžetu, Liepājas tenisa kortiem, Ventspils peldbaseinam, Valmieras Daliņa stadionam, Jēkabpils multifunkcionālajai zālei un Smeceres sporta bāzei piešķirti papildu līdzekļi, kurus deputāti, ministresprāt, noformējuši «kā kvotas, to stingri iezīmējot uz trim gadiem, kas nozīmē, ka arī šogad pildām to, ko ZZS ielobējusi budžetā».

Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.

«Daudzi no jums pat divi plus divi nevar saskaitīt normāli. Kādu tiesu jūs te gatavojaties spriest?» no Saeimas tribīnes, uzrunājot kolēģus debatēs par Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, teica Krišjānis Feldmans (JKP). Vai Artusam Kaimiņam (KPV LV) būtu uzradies konkurents apsaukāšanās daiļajās mākslās? Pārējo deputātu vārgā ūjināšana, atsaucoties uz Feldmana matemātisko komplimentu, liecināja tikai par pašcieņas trūkumu: ar kādiem «atklājumiem» vēl vajag aplaimot tautas priekšstāvjus, lai viņi pamostos no mierpilnās stagnācijas, kas iestājusies līdz ar «koalīcijas» sastiķēšanu, un norādītu, ka Feldmana teksti ir vismaz neētiski?

Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.

Politikas saldmes baudītājiem šobrīd uz plītsmalas atrodas bļodiņa ar zaptes putām, ko var laizīt uz nebēdu – ir Gobzema/Kaimiņa kašķis par «Meroni naudu», ir Bordānpartijas seksa skandāls, ir Juraša izdošanas/neizdošanas sāga. Un ir arī Imantam Parādniekam (NA) «speciāli sarūpētais amats Ministru prezidenta paspārnē» – padomnieks demogrāfijas politikas jautājumos.

Tradicionālajā 20. janvāra tikšanās reizē, kurā piedalījās lielākoties žurnālisti, kas strādāja 1991. gada Barikāžu laikā, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) citastarp pieminēja visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamību, emocionāli, tomēr līdztekus pragmatiski salīdzinot to ar barikādēm, ko sāka būvēt 13. janvārī pirms 28 gadiem. Kas tad ir šī sistēma?

... Drēgni aukstā 13. janvāra rītā Dainis Īvāns Latvijas Radio teica uzrunu tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai. Pulkstenis bija četri no rīta. Tikko atgriezušies no Lietuvas, mēs, Atmodas žurnālisti, devāmies uz Doma laukumu. Tur palēnām pulcējās tie, kuri tonakt nebija gājuši pie miera, jo ziņas no Lietuvas bija biedējošas: naktī uz 13. janvāri padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.

«Sen atpakaļ ākstoties izšāvu visu aptveri pa ievainotu sivēnu, kurš pēc tam aizskrēja pilns ar svinu. Beigtu atradu tik otrā dienā,» stāsta kāds mednieks. Cits pierāda ieroča nepieciešamību: «Tas, ka te dažiem ir viedoklis, ka stobru ikdienā nevajag... pagaidiet mazliet, cienītie, un tad jau paši sapratīsiet.» Vēl kāds uzliela sevi: «Pirmais bija jenots desmit gadu vecumā.» Ir arī lepnuma nots: «Šī ir pirmā lidojoša pīle, kuru nomedīja Kristians (šobrīd četrpadsmit gadu vecs)! Lielākais kaifs bija to redzēt! Pats grāvim pāri skrēju pakaļ medījumam!» Taču dažiem kaut kas nešķiet pareizi: «To mēs ļoti labi redzam, kādi frukti pēdējā laikā dabūja mednieka apliecību. Lielākai daļai par medību ētiku un morāles normām nav pat nojausmas.» Vēl kāds stāsta par vizīti pie daktera, kam jāpārbauda mednieka spēja būt adekvātam: «Psihiatrs Rīgā uz mani knapi paskatījās – kā viņš var zināt, ka man nav aizbraucis jumts?»

Mēdz teikt, ka par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Bet ir arī turpinājums šim teicienam: ...vai arī patiesību. Un patiesība par aizgājušo gadu ir sāji rūgta. Protams, ne katram ir tieši šāda garšas izjūta – bet daudziem gan. Aizkosts, negatavs ābols ar tārpa ceļu, un tu trāpi akurāt pa vidu šim ceļam... Tu, protams, vari ēst labos, sulīgos ābolus, kuros spoguļojas Dziesmu svētki un valsts dzimšanas dienas gaišākie mirkļi, un to tu arī dari, bet ābols ar nepatīkamo rūgtumu atstāj tevī nedzēšamas garšas atmiņas...

Zinātniskais pētījums Kā pārvaldīt Visumu, nepievēršot sanitāru uzmanību mūslaikos ir īpaši noderīgs. Plānprātīgā tukšgaitā klumburo partiju centieni izveidot valdību – vismaz kaut kādu nebūt. Nu jau divi mēneši pagājuši kopš vēlēšanām, bet vezums kā stāv, tā stāv, sāk jau pamazāk smirdēt. Vienīgi – kārtējais zirgs nomainīts.

Jāsaka paldies Evijai Vēberei, kuras mokpilnās vokalīzes pievērsa uzmanību «otrās simtgades pirmajam koncertam» daudz vairāk nekā pats koncerts. Gaumes ir dažādas, un vienam klausītājam patīk Baha fūgas, citam – RAMMSTEIN pērkondārdi, citam – Vēberes jaunkundzes ņaudēšana. Tieši pateicoties šai jauno muzikālo apvāršņu nesējai, uzmanības lauvastiesa tika koncertam Mīlestības vārdā. 18+, kas notika blakus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai 19. novembrī. Bet ne jau muzikālās kvalitātes šoreiz tik būtiskas, kaut arī šajā jomā tika lauzti mikrofoni: Imantam Kalniņam Vēberes vokālās mokas gāja pie sirds, savukārt Mārtiņš Brauns izteicās, ka tas, ko viņa dara, ir «slimi».

«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).