“Ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzcēla autoostu. Autoostā sāku strādāt 1972. gadā. Tad ozols jau bija sasniedzis rokas resnumu. Agrāk, kad nekaisīja uz ietvēm sāli, koki auga labi. Zem ozola svinējām Jāņus. Autoostā nostrādāju 47 gadus, un ozols vienmēr priecēja cilvēkus. Tas ir autoostas simbols – stiprs un dižens. Cilvēki, kuri to iestādīja, jau sen miruši, nav kam pajautāt, ko viņi domā par ozola nociršanu, lai realizētu ES projektu “Rail Baltica”. Viņu ieguldījums jāciena, un ozols ir pelnījis pārstādīšanu citviet Rīgā,” uzskata Rīgas autoostas bijusī darbiniece Ināra Geislere.
Daudzi noteikti padomās: daba tiek postīta milzīgos apmēros, cilvēkiem lielākoties ir vienaldzīgs tās liktenis, bet te vēl par kaut kādu vienu ozolu sākusies “cepšanās”! Taču šis “ozola stāsts” atklāj daudz ko citu, ne tikai kāda viena koka likteni, kas var izvērsties bēdīgs.
Bet ozola šodienas stāsts ir, raugi, kāds. Tad, kad sākās lielbūves “Rail Baltica” projektēšana, tika nolemts, ka ozols, lai netraucētu būvniecībai, tiks pārstādīts kādā citā vietā. Tāda izmēra ozolu (stumbra diametrs 45 cm) ir iespējams izrakt un pārvietot. Trīs gadus bija relatīvs miers un pārliecība, ka tā arī tiks darīts. Bet pavisam nesen sākās jezga: ozols jānocērt!
Autoostas valdes priekšsēdētāja Vaira Gromule, valdes locekļi Jānis Briedītis un Margarita Brikmane 28. oktobrī nosūtīja vēstuli Rīgas domes (RD) apstādījumu saglabāšanas komisijai, kurā tika lūgts pārskatīt minētās komisijas attieksmi pret pilnsabiedrības “Bererix” atļaujas pieprasījumu par sarkanā ozola nociršanu. Pirms tam tika konstatēts, ka kokam nav būtisku bojājumu.
“Sarkanais ozols ir simbolisks, jo tika iestādīts par godu Rīgas autoostas atklāšanai, un tam ir emocionāla nozīme autoostas kolektīvam un Rīgas autoostas vadībai,” teikts vēstulē. “Autoostas darbība tika uzsākta, kā Latvijā pieņemts - stādot ozolu. Vai Eiropas platuma dzelzceļa līnijas izbūves simbols būs Latvijas ozola nociršana?”
Savukārt vēstuli pilnsabiedrībai “Bererix” nosūtīja Autoostas padome, atgādinot, ka jau no projekta sākuma bija runa par ozola pārvietošanu, nevis nociršanu. Taču tikai pēc projekta saskaņošanas parādījās plāni ozolu likvidēt... Autoostas padome iestājās par to, ka nepieciešams ievērot jau apstiprināto būvprojektu un tajā iestrādātos nosacījumus.
SIA “Labie koki” vadītājs Edgars Neilands arī ir iesaistījies ozola glābšanas misijā, un viņa viedoklis ir šāds: “Šis sarkanais ozols tagad ir skaists un spēcīgs, šo koku vajag pārstādīt tā dendroloģiskās vērtības dēļ. Tā parametri un “veselības stāvoklis” ir pat ļoti labs, ņemot vērā augšanas apstākļus, kas ir ne pārāk labvēlīgi kokam, jo tas aug uzbērumā, kas sastāv no smiltīm bez organiskām vielām. No otras puses ir tehniskā apbūve, brauktuve, bet apakšā pilnīgi noteikti ir būvgruži.
Šis sarkanais ozols parkā vai dārzā, labā augsnē savos gados varētu būt aptuveni 25 metrus augsts. Bet pie autoostas tas ir tikai 18 metrus augsts. Iemesls varētu būt arī Daugavas tuneļa efekts, kura valdošie vēji ierobežo koku augstumu. Citu koku apkārt nav, pastiprināts vējš velk ārā mitrumu no koka saknēm, karstā un sausā laikā tas žāvē lapas un izmaina koka mikroklimatu.
Nedaudz lielāku koku esam pārstādījuši pie tirdzniecības centra “Alfa” pirms astoņiem gadiem, un koks labi jūtas pēc pārstādīšanas. Ir pārstādīti arī dižskābarži, kas ir ozolu dzimtā - Latvijā un ārpus Latvijas. Šo sarkano ozolu pārstādīt var, izmaksas būs ap 20 000 eiro.
Lai koku izraktu veiksmīgi, jāņem vērā visas tehniskās būves, valnis un braucamā daļa, kā arī darbu secība. Pats sarežģītākais ir gaisvadu komunikācijas, kuru demontāža, iespējams, izmaksās līdz astoņiem tūkstošiem eiro. Tad, kad izraktajam ozolam vieta tiks atrasta, ne mazāk svarīgi būs nostiprināt koku, izbūvēt laistīšanas sistēmu, nodrošināt tam barības vielas, atbilstošu augsnes skābumu. Viens no svarīgākajiem elementiem ir mitrums, un nākamo divu gadu laikā tas ir kritiski, lai koks izdzīvotu.”
Ceturtdien jautājums par ozolu tika izskatīts arī Rīgas domē. “Scenārijs šobrīd ir tāds, ka “Bererix” izrok ozolu un pārvieto uz Rīgas domes ierādītu vietu tepat krastmalā,” stāsta Vaira Gromule, “to iekonservē, lai vēlāk atrastu tam pastāvīgu vietu. No savas puses - kopā ar “Labajiem kokiem” - mēs apņemamies uzraudzīt un kopt ozolu. Taču tas ir tikai optimistiskais variants, tas vēl nav gala lēmums. Jo vienam otram ir tādas savādas runas, ka varētu jaunu ozolu nopirkt Vācijā. Bet šis taču ir mūsu - Latvijas ozols! Mums jādara viss, lai ozolam būtu vieta tepat, Rīgā, Daugavmalā.”
Vaira Gromule aicina cilvēkus aizstāvēt ozolu un parakstīties par tā saglabāšanu. To var izdarīt tikai līdz 15. novembrim, iegriežoties Rīgas autoostā un parakstot īpašas veidlapas, to var izdarīt arī internetā.
Autoostas administratore un arodorganizācijas priekšsēdētāja Inese Gulbe saka: “Kad mēs dodamies uz jaunām mājām vai veicam izmaiņas dzīves telpā, mēdz teikt, ka jāatbrīvojas no vecām lietām, bet drīkst paturēt tās, ar ko saistās jaukas atmiņas. Tāds ir mūsu ozols, autoostas darbības kāpumu un kritumu liecinieks, izturējis vētras un nesalūzis. Ikdienā mēs tam nepievēršam uzmanību, bet reizēm ir tā, ka pēkšņi, ejot tam garām, atceramies un izstāstām jaunajiem kolēģiem, no kurienes tas te radies un ko pieredzējis. Rudeņos sētnieki uz ozolu dusmojas kā uz dzīvu būtni: lapas sakritušas, jāsavāc! Bet pavasaros ar nepacietību visi gaidām pirmo zaļumu zaros. Mēs, autoostas darbinieki, ļoti vēlamies, lai mūsu ozols zaļotu - ja ne vecajā vietā, tad kādā citā, un būtu dzīvs, jo no kurienes tad radīsies nākamie Latvijas dižozoli?”
Šis ozola stāsts ir apliecinājums tam, ka sirds jutoņa nekur nav pazudusi un ka pat sarežģītajos, dažbrīd nežēlīgajos sērgas apstākļos mums joprojām ir svarīga piemiņa, vēsture un tās liecinieki. Tas viss mums jāsaudzē. Tāpēc šis ozols nav tikai ozols vien, tas ir kā dzīvais, stiprais tilts uz cilvēcību.
