Mārtiņš Brauns ir nepārejošs, pārlaicīgs dumpinieks, kurš radījis savu pasauli, piepildot to ar neaizmirstamu mūziku. Šajā pasaulē mēs visi esam aicināti klausīties, dziedāt līdzi, izprast... Ar „Dvēselīti”, ar skumji gaišo atklāsmi, ka „Es nesatiku tevi”, ar nojautu, ka „Mīla ir kā uguns”, ar mudinājumu „Dzied’ ar mani, tautumeita”, ar sirdshimnu „Saule. Pērkons. Daugava”.
Mārtiņš septembrī nosvētīja 70 gadu jubileju, bet 15. oktobrī pieredzēja savas muzikālās izrādes „Mauglis” jauniestudējumu, ko skatītāji saņēma ar ovācijām. Pēc tam... Pēc tam bija infarkts un, iespējams, slimnīcā iegūts kovids. Likumsakarīgu nejaušību, varbūt pat paviršību un nejēdzīgu lēmumu dēļ mums vairs nav Mārtiņa.
Un tomēr viņš mums ir. Un vienmēr būs. Ar vienu no 20. gadsimta labākajām rokgrupām - „Sīpoli”, kurā dziedāja neatkārtojamais Niks Matvejevs, ar kamerkori „Sindi putnu dārzs”, kas bija vienlīdz izcils gan populārās, gan akadēmiskās mūzikas interpretācijās. Ar mūziku filmām un teātra izrādēm. Ar 1988. gadā radīto dziesmu ciklu „Daugava”, kam pamatā bija Raiņa dzeja. Mūzika šim ciklam bija Mārtiņa sacerēta Raiņa poēmas „Daugava” iestudējumam (režisors Valentīns Maculēvičs) Valmieras teātrī.
Tā bija Atmoda, un Mārtiņš to izjuta sevišķi spēcīgi. Tāpēc tāds dziļums un pārliecība ir šā cikla dziesmai „Saule. Pērkons. Daugava”, bez kuras neiztiek un neiztiks mūsu dziesmusvētki.
Neticams notikums atgadījās 2014. gadā. Pat nevar teikt „atgadījās”, jo tas izklausās pēc kaut kā nejauša. Taču šajā notikumā nav nejaušību, jo Mārtiņa Brauna mūzika un caur to sajūtamais cilvēcības, patriotisma un mīlestības kods ir saprotams (nolasāms) arī citās tautās, ne tikai latviešos.
Un tā - 2014. gada septembrī Mārtiņš Brauns lidoja uz Barselonu, Katalonijas galvaspilsētu, lai būtu klāt mirkļos, kad viņa dziesmu „Saule. Pērkons. Daugava” dziedās katalāņi... Viņi bija izvēlējušies to par savu neatkarības himnu. „Ara és l'hora” - Tagad ir laiks. Vārdus dziesmai sacerēja katalāņu dzejnieks Migels Marti i Pola (Miquel Martí i Pol). Mārtiņš vēlāk teica, ka tāds saviļņojums, kad viņa dziesmu protesta un apliecinājuma demonstrācijā dzied divi miljoni cilvēku, nav sajusts vēl nekad...
Vēlāk Mārtiņu nereti tincināja, ka varbūt derētu nomainīt esošo valsts himnu ar viņa dziesmu „Saule. Pērkons. Daugava”. Mārtiņš atgaiņājās. Bet vislabāk viņš atbildēja intervijā Ievai Raiskumai: „Mūsu himnai ir jābūt tādai, kāda tā ir. Tā ir visos moku laikos ar mums bijusi, cietumos dziedāta. Tā ir mūsu himna. „Saule, Pērkons, Daugava” enerģētika ir cita. Tajos vārdos ir tā milzīgā brīvība: neviens man nediktēs savus likumus. Neviens te man neievedīs savus paragrāfus, ticības un tādas lietas. Jo es esmu brīvs! Man pavēlnieki ir Saule un Pērkons, un es esmu pļava. Es esmu brīvs kā pļava! Un tas nav nekādā sakarā ar reliģiju - Dievs ir Dievs. Katram tas celiņš ir citāds, bet Saule un Pērkons ir mūsu identitāte, tur ir mūsu saknes.”
Ne tikai tautas mīlestību un cieņu Mārtiņš iemantojis. Par īpašo devumu Latvijas kultūrā Mārtiņam Braunam 2018. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, savukārt 2019. gadā mūziķu sabiedrība viņu godināja Dailes teātrī, kur Mārtiņam pasniedza „Zelta mikrofonu” par mūža ieguldījumu.
2018. gadā iznāca patiesa, sirdspilna grāmata ar Mārtiņa Brauna stāstījumu par dzīvi un mūziku „Saule. Mārtiņš. Daugava”. Savukārt Arvīds Krievs uzņēma dokumentālo filma „Kamēr tu šo spēli spēlē” - cieņā pret Mārtiņu Braunu.
Ir neatvairāma sajūta, ka Mārtiņš gribēja vēl daudz izdarīt. Taču sirds ir tik stipra, cik tā ir... Tā ir turējusi Mārtiņu visās viņa trakulībās, mīlestībā, priekos un asarās, radīšanā un nošu rakstu izmešanā papīrgrozā, dusmās un piedošanā. Var pietrūkt spēka šai ikdienas jūtu dedzināšanai. Un pietrūka. Un tomēr tik daudz ir palicis pēc tava sirdsdarba, Mārtiņ.
Bet tu, Mārtiņ, vēl atskatīdamies uz mums, palicējiem, smaidot piebilsti, ka neviens nevar tikt klāt radošajam procesam, kas ir neizmērojami ģeniāls. Nevienam to neizprast. Pat tev pašam to neizprast. Tas ir kaut kas dievišķīgs un tāls. Tikpat tāls kā tavs ceļš Mūžībā.
Nu tu būsi kopā ar savu balsi - Niku Matvejevu, ar visiem mūziķiem, kuri sastājušies varenajā Debesu korī, ar saviem mīļajiem.
Nodod no mums sveicienus, Mārtiņ.
Gan jau reiz tiksimies.
Laikraksta „Neatkarīgā Rīta Avīze” redakcija izsaka visdziļāko līdzjūtību Mārtiņa Brauna tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.
