Man ir zināms vēstules autores vārds, esmu ar viņu sazvanījusies. Tomēr šoreiz neatklāšu viņas identitāti: tēma ir pārāk jūtīga. Taču par to ir vērts padomāt.
“Man jāsāk ar traģisku vēsti: 11. novembrī no kovida nomira mans vīrs. Nē, mēs nebijām vakcinējušies.
Un te mēs nonākam pie kāda jautājuma, kurš ir neatliekami svarīgs, bet par kuru nezin kāpēc neviens nerunā. Proti, visu laiku tiek runāts par vakcinēšanos/nevakcinēšanos, tomēr pavisam ir aizmirsta to cilvēku atbildība, kuri ar elpceļu slimību pazīmēm (vienalga, vakcinējušies vai nevakcinējušies) vieglprātīgi klīst apkārt. Es pateikšu skarbi: šie cilvēki ir slepkavas. Tieši tādam cilvēkam par upuri krita mans vīrs.”
Vēstules autore nosauc, viņasprāt, vainīgo personu un tās darbavietu. Saprotamu iemeslu dēļ to visu nekonkretizēšu, nodēvēšu viņu vienkārši par Ināru. Vēstules turpinājums: “Šī sieviete jau bija slima un pati to zināja, tomēr vēl klīda apkārt un tikās ar cilvēkiem. 11. oktobrī manam vīram ar viņu Rīgā bija tikšanās. 12. oktobrī viņš pārbrauca mājās un pateica man tā: “Ināra ļoti slikti jutās un šausmīgi smagi klepoja. Bet viņa pavisam noteikti apgalvoja, ka viņai nav kovida!” Pēc dažām dienām Inārai kovids tomēr tika apstiprināts; vēl pēc dažām dienām saslimām arī mēs. Es šo slimību izslimoju kā smagāku gripu, bet mana vīra vairs nav... Taču arī Ināras vairs nav.
Ināra ir tikai viens man konkrēti zināms piemērs. Bet man draugi ir stāstījuši arī par citiem. Acīmredzot šādu bezatbildīgu cilvēku, kā jau teicu - faktiski slepkavu, ir simtiem. Kāpēc mūsu varasvīri izliekas, ka šādas problēmas nav? Kāpēc viņi izliekas nesaprotam, ka tieši šis ir atslēgas moments epidēmijas neapturamajam uzvaras gājienam un lielajam upuru skaitam? Mums taču ir pat atbilstošas Krimināllikuma normas šādām situācijām, ja bezatbildīga epidemioloģisko noteikumu pārkāpšana izraisa citu cilvēku nāvi. Vai nebūtu laiks nevakcinēto represēšanas vietā (jo slimo arī vakcinētie) sākt reāli sodīt patiesos vainīgos - vienalga, viņi ir vakcinēti vai nevakcinēti? Ja atradīsies kāds, kurš gribētu mani nosodīt (jo par Ināru tika teikti sajūsmas pilni piemiņas vārdi), varu jau iepriekš atbildēt diezgan skarbi: kamēr pats nepārdzīvo šāda bezatbildīga cilvēka izraisītu traģēdiju, tikmēr ir viegli citiem sludināt augsto morāli.”
Tāds, raugi, skumjš stāsts. Šajā gadījumā nav vērts pat sūtīt vēstuli ar jautājumiem Ministru kabinetam vai tā pārraudzības orgānam - Valsts kancelejai. Jo ir zināms, ko aptuveni atbildēs kabinets vai orgāns: kamēr neesam pieķēruši pie rokas kādu, kurš bezatbildīgi vazājas apkārt ar kovidsimptomiem, tikmēr... piedodiet, neko nevarēsim darīt, pat ja iesaistīsim Krimināllikumu.
Te nu man jāpiekrīt: tiklīdz sākas runas par “pieķeršanu pie rokas”, nenākas gaidīt jēgu un labumu no šādām darbībām. Ja nu vienīgi rodas iespēja no kovidsimptomātiskajiem iekasēt naudu, kā tas bija “mājtupes” laikā, kad policija izrakstīja soda kvītis dažiem “neapzinīgiem” pilsoņiem, kuri uzdrošinājās klīst apkārt pēc pulksten astoņiem vakarā...
Ko varam darīt manas vēstuļu draudzenes aprakstītajā gadījumā? Mēģināt apelēt pie cilvēku apzinīguma: ja jums ir simptomi, kas liek domāt par iespējamu inficēšanos ar kovidsērgu, nemēģiniet tēlot varoni un pa taisno ejiet noskaidrot - ir jums tas kovids vai nav.
Bet vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ir tas, ka dažādi kabineti un orgāni beidzot sāks domāt par to, kā ārstēt kovidslimniekus (zāles taču jau esot!). Ne tikai par to, kā veikt pēc iespējas drakoniskāku segregāciju (vakcinēts/nevakcinēts), veicinot cilvēku naidu citam pret citu, ne tikai par to, kā ieviest arvien idiotiskākus ierobežojumus, kuros loģiku meklēt ir tas pats, kas gaidīt no cāļa izaugam ēzeli.
Taču iespējams, ka cerības uz valdīkļu saprāta pamošanos ir veltas un mums - kā vienmēr, nu jau drīz divus gadus - nāksies tikai klusi un dīki paciest visas aplamības, ko orgāni un kabineti mums piedāvās.
