Latvijiete Ždanoka un mūsu pašcieņa
«Vai nu īsa atmiņa, vai bailes,» komentējot Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) uzmanīgi izmanīgo rīcību attiecībā uz pretlatviskā krievnieku pulciņa «Latvijas krievu savienība» barvedi Tatjanu Ždanoku, noteica kāds politikas vērotājs. Nācās piekrist: CVK atmiņu acīmredzot bija apcirtušas gluži vai eksistenciālas bailes no tā, ka kompartijas dīva Ždanoka varētu izteikt nepārprotamus pārmetumus vēlēšanu komisijai, sak, es jau sen vairs neesmu drauds valstij, esmu kārtīga latvijiete, ko jūs mani šimpējat!
Par «kārtīgo latvijieti» Ždanoku viss ir skaidri pateikts Saeimas vēlēšanu likuma 5. pantā: «Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas: (..) 6. punkts - kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.» Turklāt jūnijā Satversmes tiesa (ST), izskatot Ždanokas «Saeimas vēlēšanu lietu», pieņēma lēmumu, ka «aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās Komunistiskajā partijā, ir samērīgs un nav atceļams». It kā punkts, vai ne? Nekā nebij’, mīlīši! ST atzina, ka ikvienu gadījumu var vērtēt individuāli, jo likums to pieļaujot. Iespēju durvis pavērās, un Ždanoka veikli iespēra kāju šajā atverē, pamatoti cerot, ka viņu no vēlēšanu listes tomēr neizmetīs, jo CVK, raugi, joprojām gaida atzinumu no Drošības policijas: CVK ir jābūt pārliecinātai ne tikai par personas darbību augšminētajās pretvalstiskajās bandītorganizācijās, bet arī par to, vai šī persona «joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus». CVK baidās atzīties, ka zina, tālab jājautā kompetentām iestādēm...
Kādi aspekti vēl jānosauc, lai parādītu nacionāla naida aptumšota indivīda pretstāvi Latvijas valstij?
Sakiet, lūdzu, ļoti uzmanīgā CVK, vai kopš 2002. gada kaut kas ir mainījies? 2002. gada 7. augustā no deputātu kandidātu sarakstiem svītroja Tautas saskaņas partijas deputāta kandidāti Tatjanu Ždanoku, jo uz viņu attiecās kandidēšanas ierobežojumi, pamatojoties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) informāciju un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1999. gada 15. decembra spriedumu, ar kuru atzīts, ka Ždanoka pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies Latvijas kompartijā. Šodien Centrālajai vēlēšanu komisijai varbūt ir cits viedoklis par Ždanokas aktivitātēm? Varbūt šī odiozā persona nekad nav bijusi kompartijā un nekad nav aktīvi iestājusies pret Latvijas neatkarību? Tieši ko CVK ir aizmirsusi vai palaidusi garām? Varbūt to, ka Ždanoka mērķtiecīgi - arī pēc 1991. gada - turpinājusi savu graujošo darbību pret Latvijas valsti?
Ja CVK tik strupa atmiņa, varam atgādināt. Ždanoka vienmēr ir uzsvērusi, ka «Latvijā atdzimst nacisms». Pirms dažiem gadiem, jau būdama Eiropas Parlamenta (EP) deputāte no Latvijas (kas pats par sevi jau ir absurds), viņa sarīkoja «izstādi» vienā no EP telpām, kur «skaidroja» Lielvārdes jostas zīmes, latviešu leģionāru piemiņas gājienu 16. martā un citas «neonacisma izpausmes», pie reizes nosodot dažu «ekstrēmistu» aicinājumus nojaukt Pārdaugavas «uzvaras pieminekli». Ždanokas aktivitātes ir attiecināmas arī uz izglītību: viņa ir galvenais kurbulis intelektuāli apdalīto dīvainīšu gājieniem un dažādām «vislatvijas vecāku sapulcēm», kur protestē pret valsts valodas pakāpenisku ieviešanu visās Latvijas skolās. Ždanoka kā «Eiropas novērotāja» atradās Krimā, kad to nelikumīgi anektēja Krievija, lai pēc aneksijas tiktos ar Krievijas patvaļīgi iecelto Krimas «premjeru» Aksjonovu. Krimas tatāri bija sašutuši: Ždanoka tika daudz runā par kaut kādām Latvijas «nepilsoņu tiesībām», savukārt tikties ar Krimas pamatiedzīvotājiem viņa nekad nav vēlējusies. Lieki pat skaidrot, ka Latvijas valstij šajos «Krimas jautājumos» ir kardināli cita nostāja. Kādi aspekti vēl jānosauc, lai parādītu nacionāla naida aptumšota indivīda pretstāvi Latvijas valstij? Kādi vēl pierādījumi ir nepieciešami, lai šo interfrontes stabuli aizdrīvētu uz visu atlikušo dziesmas laiku?
Šodien ir 21. augusts, diena, kad pirms 27 gadiem kaunpilni beidzās militārais pučs un de facto tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Cik vēl gadiem jāpaiet, lai mēs atjaunotu arī pašcieņu un pārstātu locīties katra interfrontista priekšā?