Šim artiklam varētu likt virsrakstu "Kad kaislības norimušas". Tā jau ir — "Cīņas klubs" vairs nevicina kaujas cirvjus, Latvijas mūzikas ierakstu mazā dīķīša lielās Gada balvas jau pasniegtas, vietējā Eirovīzija aizlēkšojusi, ko tad vēl?
Un tomēr ir kaut kādas muzikālās un ne tik muzikālās tendences, kuras tālrādē varēja novērot pa smalko. Un šīs tendences nemazinās — varbūt tāpēc arī kaislības nerims?
Pagājušajā nedēļā Latviju bija pārņēmis Eirovīzijas trakums, un bija jau par ko trakot: labākajam numuram spīdēja brauciens uz Maskavu. Blakus labam muzikālajam materiālam, interesantiem balsu salikumiem un harismātiskiem skatuves tēliem mitinājās arī bālas pelēcības, iekrāsojušās ar plānām guaša krāsiņām, kas nopuņķojās nost līdz ar pirmo kritikas lietutiņu. Bāli pelēkie skatuves viendienīši nu varēs gaidīt līdz nākamajam Eirovīzijas jaungadam, varbūt tad viņi saņemsies, bet varbūt arī ne. Tāpēc viņi, plivinādamies tālrādē, sevišķi nespēja ieinteresēt.
Taču vēl pirms tam notikusī tā saucamā Gada balva (GB) liecināja, ka mums, klausītājiem un skatītājiem, vēl kādu laiciņu nāksies sadzīvot ar balvu ieguvējiem... Un ko tad mēs tur redzējām? OhohĶĶĶ! Tas tik bija blieziens! Iespaidojusies no TV redzamās reklāmas, gaidīju spožus muzikālos "namberus", bargu, bet taisnīgu žūrijas spriešanu, nepārspējamus vakara vadītājus utt., u.t.jpr. Taču sagaidītais raidījums pārspēja visas cerības. Vismaz pieckārt. Sapratu, ka krīze patiešām ir galvā. Klausītāju, žūrētāju, skaņu ierakstu kompāniju un pašu muzikantu galvā.
GB jau varēja salīdzināt ar TV šovu "Zvaigžņu lietus", ko skatīties varēja tieši tāpēc, ka neglītais vienmēr piesaista skatienu, precīzāk — šķība dziedāšana piesaista ausis. Un "Gada balva 2008" jau bija pilnīgi šķība kopš dzimšanas.
Sāksim ar vakara vadītājiem. Vai visādi citādi jaukā un atraktīvā Baiba Sipeniece-Gavare un neatvairāmais Valters Krauze bija uzzinājuši par šo pasākumu tikai desmit minūtes pirms tā sākuma? Tā vismaz izskatījās, jo stomīšanās, garlaikošanās un ar mokām izdomāti jociņi bija kā uz izgulētas gultas neveikli ieņurcīts pārklājs. Radās iespaids, ka Baibai un Valteram ir tik ļoti apnicis būt par vakara vadītājiem, ka tikai pienākums un honorārs neļauj abiem pazust tālēs zilajās. Tikpat žāvaini bija arī skatītāji, izņemot, protams, tās reizes, kad uz skatuves parādījās kārtējie spoki, kas nezin kādēļ sevi dēvē par mūziķiem...
Vienīgais jaukais moments — no TV skatītāja viedokļa — bija asprātīgā mānīšanās: skan eksprezidentes iedziedātā tautasdziesmiņa, kadrā redzam vien balti autas kājas, sarkanu tautasbrunča maliņu un līdz saldām sāpēm pazīstamo čāpošanu. "Ak, kungs," nošņācās iekšējā balss, "pat šeit viņai vajadzēja ielīst!"
Šoreiz iekšējā balss smagi kļūdījās: tā nebija mūsu atmiņās joprojām saglabājusies VIP persona, bet gan tā pati viņējo Sipenieku drostaliņa, kas mīļi kā virtulītis atripoja līdzās "Krājbankas" Mārtiņam Bondaram, kura pārraugāmā banka nesaprotamu iegribu dēļ joprojām sponsorē dīvaino pasākumu, vārdā Mūzikas balva... Tas bija asprātīgi. Sipenieces gājiens, ne jau sponsorēšana!
Un tagad par mūziku. Trīs lietas bija la- bas — "Marimba Dance", Intars Busulis un Zane Dombrovska. Ak jā, vēl arī vecā, labā "Remix" mikslis. Pārējais bija vai nu iepelēki nekāds, vai nu — zeme, atveries! Brīžiem gribējās acis kaunā aizvērt. Ko uz Operas skatuves darīja, piemēram, "uz finiera" dziedošā (?) Ella? Ak, labāko deju mūziku demonstrēja? Tiešām, britu tūristu iecienītu dzertuvju cienīgs priekšnesums. Vēl tikai jānoslīpē sejas saverkšķēšana šķībi nicīgā grimasē, un ārzemnieki būs gar zemi kā likts! Vēl tur bija vesela rinda ar maziem meža pajolīšiem, par kuriem galīgi nebija skaidrs — kālab viņi iemaldījušies Operā un ko viņi tur vēkš? Vai ta" mūzikas ierakstu kompānijas stāv pēc viņiem rindā?
Sevišķus atbalsta vārdus pelnījusi daudzu muzikantu attieksme pret skatuvi (Operas!). Ciema atslēdznieku un šinderu formastērpi ir smokingi salīdzinājumā ar mūsu nenormāli izcilo skaņražu aplupatojumu. Harismas un dažāda veida nimbu apvītie "prātnieki" izskatījās labākajā gadījumā kā atnākuši no kolhoza talkas. Tieši tajā pašā kolhoza līmenītī bija "dzelzs vilki", kuru vadonis Kaukulis tik mīksti izlocījās pie mikrofona, ka šķita — tūlīt no ādas izvilksies laukā... Interesanti, tas tagad skaitās stilīgi?
Balvu klāsta sadalījums uzlika mirdzošu kluci visam pasākumam. Uzbāzīgā "Prāta vētras" slavināšana bija piegriezusies ne tikai klausītājiem, bet, šķiet, arī pašiem grupas dalībniekiem. No piecām žūrijas balvām četras tika iedotas "prātniekiem". Nu, labi, saprotu — koncerta ieraksts bija lielisks, bet par pēdējo albumu "Tur kaut kam ir jābūt" un dziesmu "Ja tikai tu uz mani paskatītos" — arī balvas? Piedodiet, par ko? Albums bija daudz vājāks par iepriekšējo, tas bija jaušami sadomāts, savukārt dziesma — vispār nekāda. Ja rečitatīvu var nosaukt par dziesmu, nu tad gan... Saprotu, savējie (Guntars Račs) sadod savējiem ("prātniekiem", Ellai u. c.) balvas, uztaisa Operā "tusiņu", un visi laimīgi. Bet tas, ka Intara Busuļa albums "Kino" bija muzikāli interesantāks, brīvāks un melodiskāks, žūrētājus vairs neinteresēja. Pat Lindas Leen albums bija patīkamāks. Un Busuļa "Brīvdiena", Dona "Kolekcionārs", Lindas Leen "Chameleon" un "Hypnotise" bija galvas tiesu augstāki par žūrijas ielobēto "PV". Taču izskatās, ka "prātnieki" varētu atskaņot kaut vai vecmāmiņas un vectētiņa krākšanas duetus, pakurlie, toties jūsmīgie žūrētāji katrā ziņā iebalsos latvju supergrupu augstākajos vērtēšanas plauktos. Nu, provinciālisms, biedri, provinciālisms.