Šis stāsts radās kā pārdomas un apkopojums par redzēto un dzirdēto Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē, kur pagājuša gada pēdējos mēnešos tika skatīts likumprojekts “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”. Man, kā interešu grupas “Mikroģeneratori Latvijā” pārstāvim, bija iespēja sēdē piedalīties.
Stāsts nedaudz atgādina detektīvsižetu. Kad man parādīja jaunizveidotās Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) garadarbu, sākumā es paraustīju plecus. Lai gan pašam ir saules paneļi uz jumta, tomēr (bet varbūt tieši tāpēc) uzskatu, ka saules elektrības ģenerēšana ir uzpūsts burbulis, kur nopelnīt iekārtu tirgotājiem un uzstādītājiem, bet valstij - pašķaidīties ar nodokļu maksātāju naudu. Tad apskatījos rūpīgāk un radās jautājumi, bet, kad uz jautājumiem sāka rasties atbildes, kļuva neomulīgi ap dūšu. Taču par visu pēc kārtas.
2019. gadā Eiropas Parlaments un Padome pieņēma divus dokumentus, kam bija jākļūst par pamatu elektroenerģijas tirgus regulējumam: direktīvu un regulu par elektroenerģijas iekšējo tirgu. Tiem, kas nav iedziļinājušies - direktīva ir vadlīnijas dalībvalstīm, kamēr regula ir Eiropas Savienības likums. Viena no īpatnībām, kas tika nostiprināta ar šiem dokumentiem, ir aktīvais lietotājs, kas, vienkāršoti runājot, ir elektrības patērētājs, kurš pats arī ražo elektroenerģiju. Saskaņā ar šiem dokumentiem aktīvais lietotājs bija tiesīgs savu saražoto elektroenerģiju patērēt vai uzkrāt vai arī pārdot, ja vien tāda pārdošana nav viņa pamata saimnieciskā vai profesionālā nodarbošanās.
Bija jāpaiet veseliem trīs gadiem, lai šī inovācija nonāktu līdz mūsu pašu Elektroenerģijas tirgus likumam! Interesanti? Interesanti. Turklāt nonāca ar diviem papildinājumiem. Aktīvais lietotājs ražo - bet pašpatēriņam un var pārdot - bet pārpalikumu. Redzat atšķirību? Neredzat. Jo kam gan elektroenerģijas patērētājs var ražot elektroenerģiju, ja ne, pirmām kārtām, sev, un ko gan viņš var pārdot, ja ne tikai to kas palicis pāri? Loģiski? It kā!
Pagāja vēl gads. Tika radīta jauna ministrija - Klimata un enerģētikas ministrija, kurai, kā to apgalvoja toreizējais premjerministrs, būs nodarboties ar valsts enerģētikas politikas veidošanu. Ministrija atrotīja piedurknes, tad nosprieda - sausa ir teorija, vien dzīves druva zaļo, un metās sakārtot enerģētiskā haosa gadā uzplaukušo mikroģenerācijas druvu. Proti, grozīt tikai pirms gada tapušos grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā. Atcerieties tos divus jauninājumus aktīvā lietotāja definīcijā? Saprotat ko tie nozīmē? Ne visai. Es arī ne un vispār nevienam nav skaidrs! Tātad ir ko uzlabot! Kā jūsuprāt var uzlabot - atgriežoties pie oriģinālā ES direktīvas un regulas formulējuma? Jūs jokojat! Noteikti nē. Uzlabot var tikai skaidrojot pašu ieviestos “uzlabojumus”. Tā pagājušā gada oktobrī tapa KEM priekšlikums papildināt aktīvā lietotāja definīciju ar skaidrojumu, ka pārpalikums, ko var pārdot, ir ne vairāk kā 20% no pašsaražotās elektroenerģijas. Kāpēc 20%? Un kāpēc gan nē? Tieši tā var raksturot KEM nostāju, kur nerūpējoties ne par pamatotību, ne loģiku, ne ticamību ar vieglu roku gan komisijā iesniegtajos dokumentos, gan debatēs komisijas sēdēs tika uz galda sviesti visdažādākie “argumenti”. Lūk, tiem, kas saņēmuši valsts atbalstu, jau esot 20% ierobežojums (kāds ar to sakars tiem, kas valsts atbalstu neprasīja?!), lūk, esot jācīnās pret negodīgu konkurenci (hmm, negodīga konkurence 20% robežās ir OK?!), lūk, esot jāapkaro nelikumīga saimnieciskā darbība (VID būtu priekšlaicīgi pensionējies?!). Debašu karstumā KEM pārstāve aizrunājās līdz tam, ka, ja ne šitā, tad arī Latvenergo iznākot aktīvais lietotājs!
Interesanti, ka jebkura atsaukšanās un ES dokumentiem un tajos ietverto loģiku tika uzņemta ar pieklājīgu ignoranci - kā no KEM pārstāves, tā komisijas locekļu vairākuma. Šaubas par nepieciešamību grozīt aktīvā lietotāja definīciju rakstiski izteica Enefit. Vairākkārtīgi debatēs uz pieejas neatbilstību ES normatīvajiem aktiem norādīja deputāts Andrejs Ceļapīters. Mēs tikām uzklausīti un tūlīt pat aizmirsti. Iebilst nevienam nebija ko, pareizāk, laikam jau nebija nekādas vajadzības. Pavisam interesanti šeit būs pieminēt kas noticis ar ES direktīvā un regulā noteikto tiesību pārdot pašsaražoto elektroenerģiju aprobežojumu - pamata saimniecisko vai profesionālo nodarbošanos. Mūsu nacionālajā likumā tā ir pazudusi bez pēdām un aizmirsta! Mūsu valstī, kur Eiropas vārds ir svēts un neapstrīdams, tāda attieksme ir vairāk kā interesanta.
Tomēr kāds svars Eiropas vārdam laikam šeit joprojām ir. Nezinu vai tur kādu lomu varēja nospēlēt mana intervija NRA, kas publikai parādījās ap valsts svētkiem. Drīzāk, kāds kaut kur augšā bija apķēries, ka nebūs labi Eiropas sejā brutāli spļaut. Īsumā, uz 22.novembra komisijas sēdi pēdējā brīdī KEM iesniedza jaunus priekšlikumus grozījumiem likumā. Ar pēdējo brīdi te jāsaprot vakars pirms komisijas sēdes, kad ne visi komisijas locekļi paguva ar jaunajiem priekšlikumiem iepazīties. Šie priekšlikumi mainīja visu, vai, pareizāk, gandrīz visu.
Ar “visu” jāsaprot, ka no aktīvā lietotāja definīcijas bez pēdām pazuda jebkāda atsauce uz pieļaujamo elektroenerģijas pārpalikuma lielumu. Urā! Biju spiests konstatēt, ka ar definīciju esmu apmierināts. Šis apstāklis ar gandarījumu tika atzīmēts komisijā. Savukārt ar “gandrīz” jāsaprot, ka bija parādījies jauns priekšlikums par to, ka pieļaujamo elektroenerģijas pārpalikuma apjomu turpmāk noteiks Ministru kabinets. Pret šo biju spiest izteikt protestu. Protests, ka jūs jau sapratāt, palika bez ievērības.
Esam nonākuši pie galvenā. Pie tā, kāpēc šis stāsts pelna plašāku ievērību nekā sūkstīšanās par mikroģenerētāju nedienām. KEM labojumi viņu pašu ierosinātajos grozījumos, piegludinot juridiskas kolīzijas ar ES normām, atsedza divas hroniskas un draudīgas mūsu valsts pārvaldes iezīmes.
Pirmā ir tāda, ka par mūsu valsts pārvaldes aparāta pamatuzdevumu kļūst strādāšana “uz sevi”. Pirmā rūpe ir radīt sev darbu, vēlams tādu kas pašiem ērtāks. Ne jau tirgus sabalansētība vai konkurence vai aktīvā lietotāja statusa neskaidrības ir KEM rūpe. KEM rūpe ir par to lai tai būtu pilnvarots lauciņš ko kontrolēt. Kā citādi lai izskaidro kāpēc ir jārada uzskaite, kas ir absurda pēc būtības, kas neatrisina nevienu no problēmām, kas tika minētas likumprojekta izskatīšanas komisija laikā? Toties tā rada pilnvaras un pilnvaras dod varu un par šīm pilnvarām KEM cīnījās no pirmā līdz pēdējam brīdim kā savulaik krievi par Staļingradu. Cik šī uzskaite izmaksās nodokļu maksātājiem (tāds jautājums no komisijas bija!) - to KEM pārstāve izvairījās konkretizēt. Pareizāk sakot, tajā brīdi viņa bija gatava solīt strādāt brīvajā laikā un par pusvelti - pārāk dārgi nebūšot! Tai pašā laikā a/s “Sadales tīkls”, kuriem KEM ar vieglu roku bija izdomājis uzkraut citu specuzskaiti, ātri vien izrēķināja, ka izmaksas būs no 50 līdz 100 tūkstoši eiro! Turklāt tā uzskaite vajadzīga tikai uz 12 mēnešiem, bet KEM pilnvarām (Ministru kabineta aizsegā) termiņa nav! Mēs gaidām valsts enerģētikas politiku - tāda bija solīta jau uz augustu. Nekas nav jāgaida. Šī politika jau risinās mūsu acu priekšā. Un tas tiek darīts ar Saeimas vairākumu veidojošo frakciju deputātu konsekventu atbalstu!
Otrā iezīme ir varas sadalījuma mūsu valstī arvien lielāka nosvēršanās par labu izpildvarai. Un arī tas notiek ar Saeimas konsekventu atbalstu! Ministru kabinetam ar grozījumiem piešķirtās pilnvaras noteikt pieļaujamo elektroenerģijas pārpalikumu, patiesībā ir pilnvaras revidēt likumu pēc savas vajadzības. Ja likums paredz, ka pārpalikums var būt, tad Ministru kabinets var izlemt, ka tas var būt nulle lielumā. Ja likums nosaka, ka tiesības rīkoties ar pārpalikumu ir garantētas, tad Ministru kabinets var nolemt, ka garantētas ir tikai tiesības, bet nav pārpalikuma ar ko rīkoties. Jo grozījumi piešķir Ministru kabinetam blanko vekseli - gudrojot kādam būt pieļaujamam pārpalikumam, tas nav saistīts ar kādiem nosacījumiem, tam nav jāpaskaidro ne metodes, ne iemesli savai rīcībai un, attiecīgi, neviens arī nevarēs to apstrīdēt. Šodien tas ir par mikroģenerētājiem, nu tā maza bēda, cik tādu ir! Bet rīt?
Var teikt, ka Saeima mērķtiecīgi norobežojas no savu funkciju veikšanas. Turklāt, tas tiek darīts, no vienas puses, visiem spēkiem apkarojot tautas iespējas pieņemt lēmumu caur tautas nobalsošanu un, no otras puses, dodot brīvas rokas izpildvarai. Vai tas ko neliecina kādā Latvijā tiek gatavots mums dzīvot jau tuvāko gadu laikā?
Autors: Dainis Šenbergs. vadības konsultants, interešu grupas “Mikroģeneratori Latvijā” pārstāvis
