Vienotība pašvaldības vēlēšanās izvirzījusi visai divdomīgu saukli – pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju! Asprāši šo saukli jau ir dažādi apzelējuši, tāpēc pavērtēsim to pēc būtības. No kā baidās Vienotība un ar ko baida vēlētājus?
Sauklī ietverto jēdzienu secība dod nepārprotamu mājienu – ja Vienotība zaudēs pašvaldības vēlēšanas Rīgā, tad pēc tam arī daudz svarīgākās Saeimas vēlēšanas 2014. gadā. Ja tiek izvirzīts tik sakāvnieciski traktējams sauklis, tad šāds scenārijs, pēc Vienotības līderu domām, ir visai reāls. Tātad Vienotības ideologi ir nobažījušies, ka pietiekami liels skaits latviešu vēlētāju var pēkšņi atmest malā visas nacionālās atrunas, aizmirst Ušakova atbalstu divvalodības referendumam un nobalsot par Saskaņas centru (SC). Ja tā, tad Vienotībai būtu jāizdara ļoti nopietni secinājumi un jāatbild uz jautājumu – ar ko gan Vienotība&Co ir tā nokaitinājusi daļu latviešu vēlētāju, ja reiz tie ir gatavi mesties SC apkampienos, lai tikai tiktu vaļā no Vienotības&Co valdīšanas? Ja Vienotība arī turpmāk grib būt varas partija, tad tai ir fundamentāli jāpārskata sava sociālekonomiskā politika.
Mainīt sociālekonomisko politiku Vienotībai nevajadzētu sagādāt grūtības, jo šī ir izteikta meinstrīma partija. Tai nav noteiktas, nemainīgas sociālās vai ekonomiskās ideoloģijas. Tā ir modes partija. Tas, kas šobrīd modē, tāda arī politika. Bija laiks, kad Eiropā runāja par taupību un Vienotība aicināja savilkt jostas. Šodien pasaulē taupība iet no modes ārā un Vienotība vēdera ievilkšanas saukļus atstāj pagātnei. Premjers Dombrovskis sāk runāt, ka jāindeksē pensijas, bet finanšu ministrs Andris Vilks atzīst, ka jāpalielina minimālā alga. Tas, ka Vienotība beidzot vismaz izskata pēc cenšas pagriezties ar seju pret tautu, protams, vērtējams atzinīgi, taču var gadīties, ka ir par vēlu – šī niša jau aizņemta.
Lai atgūtu tautas uzticību, Vienotībai nevajadzētu apelēt pie savas etniskās šķīstības, bet gan sākt ar kaut ko vēl Latvijas politiskajā praksē nebijušu – nesaudzīgu cīņu par morālo tīrību pašu partijā. Brēkāšana par netīrību svešos pagalmos Vienotībai izcili padodas, taču sarīkot lielo talkas dienu pašu partijā, tur, izskatās, spēciņa pietrūkst. Kad pirms vairākiem gadiem Tautas partijas priekšgalā atgriezās Andris Šķēle, tad savā komentārā izteicu versiju, ka oranžos var glābt vienīgi ļoti nežēlīga partijas rindu tīrīšana. Varēja iebilst, kāda vēl tīrīšana, ja pilna partija ar mazām šķēlītēm. Protams, nekāda tīrīšana nenotika un Tautas partija drīz vien tika izvadīta pēdējā gaitā.
Ja Vienotība nevēlas atkārtot oranžo ceļu, tad tai jārīkojas enerģiski.
No kopējā Latvijas politiskā klimata uzlabošanas aspekta Vienotības izvēlētā politiskās cīņas taktika ir ārkārtīgi kaitīga. Tā politisko procesu nepieļaujami primitivizē. Ja, spēlējot uz griezīgās etniskās stīgas, Vienotībai izdosies Ušakovu uzvarēt, tad tas būs ļoti slikts signāls latviešu politiķiem – vari darīt, ko gribi, galvenais īstajā brīdī ar krieviem pabaidīt un par lielu nacionālistu uzdoties. Tas nozīmēs, ka neko savā darbībā mainīt nevajag. Vēlētājs piedāvāto kotleti apēdīs neatkarīgi no satura, ja vien tā tiks bagātīgi pārlieta ar nacionālo mērci. Gluži kā lētajās desās šaubīgo pildījumu pārmāc ar krietnu sāls porciju.
Vai Ušakova bloka uzvara Rīgā nozīmēs krievu varas atjaunošanos Latvijā? Protams, nē. Tā pat varētu likt latviskajām partijām beidzot sasparoties un pamosties no pašapmierinātības miega. Ja mēs tiešām negribam atdot 2014. gada Saeimas vēlēšanas SC, tad ir tikai viena iespēja. Latviskajām partijām līdz 2014. gadam ir jārada tāds politiskais piedāvājums, no kura nevar atteikties, nevis kārtējo reizi jābaida ar krieviem.