Ja gribam Latvijas ekonomisko izrāvienu, tad pasaules vēsturē jāatrod kāds pozitīvs piemērs, kurš daudzmaz atbilst Latvijas situācijai, un, sekojot šai pieredzei, jāveido savs Latvijas attīstības ceļš.
Vispirms jāatrod paraugs, kam līdzināties. Valsts, kas kādreiz bijusi no kāda atkarīga, atpalikusi, ieguvusi neatkarību un strauji attīstījusies, sasniedzot attīstītāko valstu līmeni. Parasti, runājot par šādām valstīm, nosauc trīs – Dienvidkoreju, Taivānu un Singapūru. Latvijas situācijai vistuvākā ir Singapūra, jo Dienvidkorejas un Taivānas iedzīvotāju skaits ir ievērojami lielāks. Singapūru kā paraugu, kam līdzināties, televīzijas reklāmās min arī ekscentriskais politiķis Einārs Repše.
Singapūras izaugsme kopš 1959. gada, kad šī nelielā Dienvidaustrumāzijas sala ieguva neatkarību no Lielbritānijas, ir vienreizēja. Pasaules vēsturē nav citas tik straujas izaugsmes. Šajos gados Singapūras iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir piecdesmitkāršojies (!). No atpalikušas, nolaistas ostas pilsētas Singapūra pārvērtusies par vienu no attīstītākajām un bagātākajām pilsētvalstīm, kuras valūtas rezerves pārsniedz 20 000 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju. Atbilstoši Latvijas iedzīvotāju skaitam tas nozīmētu 40 miljardus ASV dolāru, ar kuriem nepieciešamības gadījumā operēt. Taču Latvijai ir tikai parādi.
Kas ir Singapūras panākumu pamatā? Par Singapūras ekonomisko brīnumu ir sarakstīti grāmatu kalni. Atkarībā no rakstītāja ekonomiskajiem uzskatiem tiek uzsvērts viens vai otrs šā brīnuma ekonomiskās politikas aspekts. Tā kā šī politika, no vienas puses, bija atvērta (labēja), bet no otras – valsts stipri regulēta (kreisa), turklāt sociāli atbildīga, tad par Singapūras brīnuma pamatakmeni katra ekonomiskā novirziena pārstāvji var uzdot to, kas tiem sirdij tuvāks. Līdz ar to dažādos avotos tiek minēti dažādi Singapūras ekonomiskā brīnuma iemesli. Taču starp tūkstošiem rakstu, kuri veltīti Singapūras brīnumainajai izaugsmei, nebūs neviena, kurā nebūtu minēts Singapūras pirmā un ilggadējā (vairāk nekā 30 gadu, no 1959. g. līdz 1990. gadam) premjerministra Li Kuanju vārds. Tieši viņš tiek uzskatīts par galveno Singapūras ekonomiskā izrāviena cēloni.
Arī pēc valdības vadītāja amata atstāšanas viņš palika nākamajās valdībās kā vecākais ministrs, kas austrumu valstīs nozīmē nominālu varas atdošanu, bet faktisku saglabāšanu. Li Kuanju tikai 2011. gadā 87 gadu vecumā pilnībā nodeva valsts stūri vecākajam dēlam Li Sjaņluņam, kurš joprojām vada Singapūras valdību. Pasaulē neizskanēja neviena demokrāta protests par šādu varas pārmantošanu. Li Kuanju autoritāte ne tikai Singapūrā, bet arī visā pasaulē šādus protestētājus padarītu tikai smieklīgus. Par Singapūras premjeru pēdējo 54 gadu laukā bijuši tikai 3 cilvēki. Li Kuanju, Go Čoktongs (Li Kuanju paliekot ietekmīgākajam cilvēkam valdībā) un pirmā premjera vecākais dēls Li Sjaņluņs. Visus šos 54 gadus Singapūrā notikušas vēlēšanas, kurās vienmēr uzvarējusi viena – Tautas rīcības – partija.
Bijusī Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere par Li Kuanju teikusi: «Viņš prata izgaisināt propagandistisko dūmaku un ar unikālu skaidrību izteikt savu redzējumu uz būtiskākajām mūsdienu problēmām un norādīt uz to risinājumu ceļiem.» Latvijā pie varas grožiem akūti trūkst cilvēka, kurš spētu pretoties propagandistiskajai miglai, kas ik dienas plūst pār mūsu galvām, skaidri paust savu redzējumu un parādīt risinājumus. Ne jau partijas, koalīciju padomes vai ārpusparlamenta vienošanās dos impulsu Latvijas izrāvienam. Vienīgi līderis ar skaidru redzējumu un vadītāja talantu spēj gāzt kalnus. Latvijas aizvešana no ES pēdējām vietām kaut uz vidusdaļu ir vismaz kalna apgāšana. Tāpēc katrs potenciālais līderis mums jāvērtē šādā griezumā – spēj vai nespēj kalnus gāzt?
Valstis, kas jau sasniegušas augstu attīstības līmeni, var atļauties stabilitātes vadītājus. Mums nepieciešams izrāviena vadītājs. Kamēr ikviens, kurš spējīgs pastiepties un paskatīties pāri bedres malai, tiek rauts aiz kājas atpakaļ, tikmēr Latvijai nav cerību izrauties no ES pēdējām vietām. Skaidrs, ka mums traucēs, svilps un bauros. Nežēlos naudu, lai dažādas ārvalstiskas organizācijas bremzētu mūsu izaugsmi. Ar to ir jārēķinās un jāpretojas.