Laikraksta The Financial Times analītiķis Martins Vulfs raksta, ka laulības stiprumu krīzes brīžos nosaka – vai abi partneri, ja būtu iespēja visu sākt vēlreiz no sākuma, atkal izvēlētos viens otru par savu laulāto draugu. Ja izvēle ir pozitīva, tad šāda laulība ir stipra un krīzes viegli pārvaramas.
Balstoties uz šādiem kritērijiem, M. Vulfs secina, ka eirozona ir vāja un nestabila savienība, jo daudzas valstis, ja tām būtu vēlreiz dota vēsturiska iespēja iesaistīties eiro projektā, no šāda soļa būtu atturējušās, jo tagad saskārušās ar nepieredzētām ekonomiskām grūtībām. Vienīgais, kas vēl eirozonu saturot kopā, esot milzīgās šķiršanās izmaksas. Pat Vācija, pēc M. Vulfa domām, nevarot justies apmierināta ar piederību eirozonai, jo, lai gan tā ir ievērojami nostiprinājusi savu eksporta potenciālu un uzkrājusi milzīgus ārējos proficītus, reālā darba alga un ienākumu līmenis audzis maz.
Tomēr, par spīti sarežģījumiem, M. Vulfs vēl neparedz drīzu eirozonas galu, jo projekta īstenošanā esot ieguldīti tik milzīgi materiālie, cilvēciskie un politiskie resursi, ka šī veidojuma sabrukums tiks attālināts pēc iespējas ilgāk. Tomēr, pēc laikraksta analītiķa domām, eiro pretrunas ir tik acīmredzamas un grūti novēršamas, ka «par šī skumjā stāsta laimīgām beigām var tikai sapņot».
Eirozonas iekšienē pieaug spriedze, pārtopot par nepārtrauktu rīvēšanos. Itālijas parlamenta vēlēšanas (komiķa Bepes Grilo 20% balsu un Silvio Berluskoni neparedzēti labie rezultāti) liecina par bezcerības noskaņojuma pieaugumu Itālijas sabiedrībā. Nedz Itālijā, nedz Spānijā, Portugālē un Grieķijā neredz gaismu tuneļa galā. Īrijā turpinās stagnācija. Šajā situācijā Latvija par katru cenu cenšas pievienoties pretrunu plosītajai kompānijai. Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uz jautājumu, kā vērtē Latvijas vēlmi iestāties eirozonā, smalkjūtīgi norādīja, ka katrai ES valstij ir savs ceļš un visas nevar rīkoties vienādi, ar to sakot – ja jums tā gribas, tad ko man vēl iebilst.
Latvijas vēlmi iestāties eirozonā var saprast. Tik ilgi esam gribējuši tikt šajā iedomātajā izredzēto klubiņā, ka tagad, kad klubiņš jau kļuvis paplucis, neparko negribas atzīt, ka tajā tikt iekšā vairs nav nekāds gods, kā tas varbūt bija agrāk. Vienotības pirmais numurs pašvaldību vēlēšanās Rīgā – Sarmīte Ēlerte – iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā 1989. gadā, kad šis veidojums jau ira ārā pa visām vīlēm. Tomēr Ēlerte tik ilgi bija centusies tikt šajā kārotajā organizācijā, ka tad, kad pavērās iespēja kļūt par kārotās partijas biedra kartes īpašnieci, viņa nespēja adekvāti novērtēt situāciju un pateikt – zināt, biedri, es atsakos. Tagad viņa joprojām spiesta taisnoties – kā tad tā? Latvijā jau pilnā sparā norisa cīņa par valstisko neatkarību, bet jūs šajā laikā solījāt mūžīgu uzticību Ļeņina un Marksa idejām.
Labi, šīs bija un ir vienīgi Rīgas mēra kandidātes problēmas, un Ēlertes kādreizējā piederība Komunistiskajai partijai nav traucējusi viņai kļūt gan par miljonāri, gan laikraksta Diena galveno redaktori, gan Sorosa fonds Latvija valdes priekšsēdētāju.
Taču Latvijas iestāšanās eirozonā nav tikai Dombrovska, Rimšēviča un Vilka personiskais jautājums. Tas ir visas mūsu sabiedrības kopējais ceļš. Diemžēl dārgā eiro propagandas mašīna, kas tagad rullē pa visiem medijiem, pirkta par mūsu naudu. Kad šie kungi sola, ka gada vidū 50% iedzīvotāju atbalstīšot eiro ieviešanu, tad tas nozīmē, ka sabiedrībai smadzenes skalos par pašu naudu. To pat var nosaukt par morālo vardarbību, kuru cietušais pats apmaksā. Latvijas stāšanās eirozonā ir kā laulības ar precinieku, kurš tik ilgi kavējies ar bildinājumu, ka pārstājis kļūt iekārojams, un tagad atliek vien negribīgi stūrēt laulības ostā, lai ilgie gaidīšanas gadi nebūtu pavisam zemē nomesti. Vai tiešām mums to vajag?