Tautas partijas kongresa delegāti sestdien Dailes teātrī izskatījās jautri un pacilāti kā čigāni bērēs. Gan pacilātībai, gan nolemtības izjūtai bija zināms pamats. Partiju no neglābjamās aizslaucīšanas vēstures mēslainē nācis glābt pats tās dibinātājs – Andris Šķēle.
Kongresa atmosfēra liecināja, ka vairākums delegātu ir pārliecināti – ar Šķēles atnākšanu partijas likstas beigušās un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Proti, partijai automātiski atjaunosies tautas uzticība un varēs arī turpmāk netraucēti saimniekot valsts pārvaldē. Neko nemainot nedz sevī, nedz partijā.
Apjausmu, kā Šķēle panāks partijas atdzimšanu, kongresa dalībnieku vidū nemanīja, par spīti tam, ka pats Šķēle šos iespējamās atdzimšanas principus formulēja samērā skaidri. Jaunā partijas priekšsēdētāja vārdus, ka partijā sāksies nopietns attīrīšanās process, jo "līdzās ozoliem un liepām saradies liels daudzums mazvērtīgas audzes", vairums klātesošo uztvēra kā mājienu citiem, bet ne sev. Paškritikas trūkums gan runās no tribīnes, gan kuluāros bija skaidri manāms. Delegāta Inārija Voita biklo mēģinājumu debatēs izteikt kādu kritiskāku vārdu kongress apcirta saknē, noplaudējot runātāju no tribīnes. Delegātu pašapmierinātās sejas liecināja, ka viņi pat neapjauš savu piederību aizejošajam laikam. Politiskā loģika ir nežēlīga. Ja partija, pamatoti vai nē, tiek vainota vai visās Latvijas nelaimēs, tad ar vecajiem kadriem tai nav nākotnes.
To labi saprot jaunais priekšsēdētājs. Lai varētu veikt kardinālu partijas rindu atjaunošanu, ir būtiski mainīti partijas statūti. Valde samazināta līdz pieciem cilvēkiem, un izveidota valdes padome, kas sastāv no reģionālajiem līderiem. Ar līdzšinējo partijas uzbūvi ilggadējie partijas biedri savos krēslos varēja justies ļoti komfortabli, gluži kā padomju laika nomenklatūras darbinieki. Jauno varas vertikāli Šķēle iedzīvina, lai veiktu kardinālu kadru pārkārtošanu. "Nevienam partijas biedra karte nav indulgence nekompetencei, ieņemot kādu amatu. Tur nav ko debatēt! Tam ir jāpieliek punkts!" no tribīnes vārdus skarbi skalda Šķēle, bet zālē sēdošie slakteri aizrautīgi aplaudē un ceļas kājās.
Kongresā Šķēle pats nosauca valdes sastāvu, un jebkādas nejaušības tika izslēgtas. Delegātiem tika piedāvāti pieci kandidāti uz piecām vietām. Jaunajā valdē nav nevienas Šķēlem pat attālu līdzvērtīgas figūras. Šajā ziņā Šķēle kopē Staļinu, kurš sev par līdzgaitniekiem partijas rindu tīrīšanai pulcēja enerģiskus izpildītājus, nevis ideologus teorētiķus. Reanimēt partiju Šķēlem palīdzēs Edgars Zalāns, Vineta Muižniece, Māris Kučinskis un Vents Armands Krauklis. Izņemot Zalānu, visi izteikti aparatčiki bez oriģinālām idejām. Ideju ģeneratori Šķēles reformām nav vajadzīgi. Partijas rindu tīrīšanai nepieciešamas citas īpašības. Neuzkrītošas, cilvēkus nekaitinošas personas, kas mērķu sasniegšanai nesmādē melno darbu.
Varētu domāt, ka partijas rezervistu soliņš ir neapskaužami īss un aiz dažiem partijas līderiem skatam paveras biedējošs tukšums. Taču līderu neaizstājamība un rezervistu vājums ir iluzors. Pasaules prakse liecina, ka veco stagnātu nomaiņa pret tiem, kas ilgstoši elpojuši tiem pakausī, tikai paaugstina sistēmas efektivitāti. Šķēlem nav izejas. Nepatriecot no amatiem it kā neaizstājamos TP kadrus un neiedvesmojot partijas ierindas biedrus jaunām karjeras iespējām, nav izredžu būtiski paaugstināt sabiedrības uzticību un mobilizēt partijas biedrus patiesam darbam.
Paverot jauniem cilvēkiem durvis uz partijas galvgali, TP varētu kļūt par šā brīža progresīvāko partiju, jo visu partiju augšgalu monolītie betona nocietinājumi pret jaunpienācējiem no malas ir galvenais šķērslis Latvijas politiskās vides atjaunotnei. Tiesa, tas viss var palikt tikai iespējamības līmenī, ja Šķēles ieceres par partijas rindu tīrīšanas nepieciešamību realitātē izrādīsies tikpat kuslas kā viņa nominēto jauno valdes locekļu ūdeņainās runas kongresā.
Var prognozēt, ka kongresa eiforiju ātri nomainīs partijas biedru neapmierinātības vilnis, tiklīdz Šķēle ķersies pie kadru jautājuma. Ja ķersies. Līdz šim TP bijusi ļoti korporatīva struktūra, kas lepojās ar to, ka savējos nenodod un nelaimē neatstāj. Tagad teorētiski būtu jāveic sāpīgas kadru pārbīdes savējo vidū. Tieši šī partejiskā solidaritāte var būt galvenais Šķēles klupšanas akmens. Ja partijas tīrīšana, kadru rotācija un veco draugu izmešana no amatiem iebuksēs vai, vēl sliktāk, apstāsies lāgā nesākusies, tad Šķēles ceturtā atnākšana būs kapu zvaniķa ierašanās sava lolojuma bērēs, jo nekāda verbālā kampaņa bez reāliem darbiem nespēs atdzīvināt faktisko mironi.