Eiropas Savienības galotņu vairāk nekā diennakti ilgā tikšanās beigusies ar vienošanos par jaunās septiņgades budžeta apmēriem. Jau tas vien, ka neviens valsts vadītājs šim budžeta vienošanās projektam neuzlika savu veto, jāuzskata par sasniegumu.
Tātad neviens netika tiktāl apdalīts, ka aiz dusmām un pazemojuma būtu spiests izmantot veto tiesības. Sociālajos tīklos izskanējuši (nekādu citu avotu neapstiprināti) minējumi, ka tuvu tam bijis mūsu premjers Valdis Dombrovskis, taču pēdējā brīdī Latvijai vēl piemesti 7 miljoni eiro septiņos gados un mūsu Dombis (kā viņu savā tviterkontā sauc Sandra Kalniete) piekritis šim piedāvājumam. Tas, ka mūsu premjers bijis tuvu izmisumam (kā ziņo tie paši avoti, viņš pat it kā esot atļāvies pacelt balsi uz allaž mierīgo ES prezidentu Hermanu van Rompeju), liecina tikai vienu – līdz pat pēdējam brīdim Latvija bijusi valsts, ar kuru, dalot medījumu, rēķinās vismazāk. Tāpat skaidrs (to nevarēja noslēpt arī pats V. Dombrovskis), ka panāktais papildu kumoss (piemestie 7 miljoni) nekāds izcilais sasniegums nav, lai ko teiktu mūsu amatpersonas ar Valsts prezidentu priekšgalā.
Vai varēja būt labāk? Var piekrist prezidentam A. Bērziņam, ka diez vai varējām cerēt uz daudz labāku rezultātu (arī sliktāks diez vai bija iespējams). Uz drusku labāku varbūt. Latviešu mentalitātē nav izsistspējas gēna un nepieciešamās nekaunības, kad jāgrūstās pie galda, kur visiem gardumu nepietiek. Savukārt tie, kas ir spējīgi kaut ko izsist, savā mentalitātē ir tik nelatviski, ka negūst tautas atzinību. Tā tas bijis vēl kopš padomju laikiem, kad lietuviešu līderi spēja no Maskavas izsist naudu automaģistrālēm un modernai lauku tehnikai, kamēr latviešu veiksmīgākie izsitēji (piemēram, kolhoza Ādaži priekšsēdētājs Alberts Kauls) tika uzlūkoti kā tā laika oligarhi, un tā tas ir palicis arī šodien. Pietiek uzmest acis Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei, un kļūst acumirklī skaidrs, ka šī sieviete pratīs aizstāvēt savējo intereses arī no lielāku valstu vadītāju puses. Nav brīnums, ka lietuvieši ar panākto ir daudz apmierinātāki un viņu zemnieki saņems krietni vairāk nekā zemkopji šaipus robežas.
Latvijā jau pati doma, ka no Briseles kaut kas ar spēku ir jāizplēš, skaitās nepieņemama, jo latviskajā politiskajā kanonā – visam jānotiek gluži kā paradīzē – pēc taisnības un godaprāta principiem, kur katrs mīl savu tuvāko kā sevi pašu. Vienīgais, kā latvieši drīkst izrādīt savu neapmierinātību, ir uzdziedāt – ramtai ramtai radiridī rīdi, ramtai rīidi ralalā. Šis tralalā dziedājums reizēm šķiet kā latviešu dvēseliskā spēka kvintesence, kuru tā arī uztver citas tautas. Lieki teikt, ka īpašu iespaidu uz apkārtējiem tas nerada un nestimulē citus rīkoties mūsu interesēs. Tieši otrādi – pasaulē, kurā kopš radīšanas brīža ir valdījis spēks, tas rada vēlēšanos šiem dziedošajiem vājniekiem atņemt to, kas tiem vēl ir. Kad protesta akcijās dzirdu latviešus dziedam, atmiņā ataust kādreiz filmās redzētie kadri ar melnādaino vergu bezspēcīga izmisuma dziedājumiem.
Vājš mierinājums, ka ar sasniegto kompromisu īsti nav apmierināti arī citi. Tie, kas aicināja uz lielāku budžeta izdevumu samazinājumu, ir neapmierināti ar to, ka samazinājums skāris tieši tās nozares, kurām to nevajadzētu darīt, – izglītībai, zinātnei un inovācijām, bet nav samazināts izšķērdīgiem infrastruktūras projektiem un subsidētajai lauksaimniecībai. Savukārt tiem, kuri vēlētos lielāku finansējumu, nākas samierināties, ka pirmo reizi ES vēsturē tās budžeta rāmis, rēķinot nemainīgās 2011. gada cenās, tiks samazināts. Arī Latvijai, rēķinot salīdzināmās cenās, pieejamais finansējuma apjoms ir samazinājies.
Ņemot vērā eirozonas vienoto monetāro politiku, fiskālās disciplīnas paktu un jaunizveidojamo banku savienību, kopējās pārdalamās summas samazinājums, visticamāk, padziļinās ekonomiskās atšķirības un radīs pamatu lielākai politiskai spriedzei. Taču īstermiņa domāšana nav tikai Latvijas netikums. Ar to sirgst arī ES, un šā brīža politiskās intereses bijušas noteicošās. Lai nesagrautu trauslo līdzsvaru, panākts kompromiss – neko nemainīt. Tas nozīmē, ka Latvija arī turpmākos septiņus gadus paliks turpat kur tagad – tālā ES ekonomiskā perifērijā.