Bieži dzirdama frāze – krīze ir pārvarēta, bet iedzīvotāji šo krīzes pārvarēšanu savos maciņos vēl nejūt. Iedzīvotāji varbūt nejūt, bet Saeimas deputāti jūt gan. Šogad par 100 latiem (līdz 1517 latiem mēnesī pirms nodokļu nomaksas) palielinājies Saeimas deputātu atalgojums, jo valstī pieaugusi vidējā darba samaksa, kurai deputātu alga piesaistīta.
Darba samaksas palielinājums tiem, kurus algojam mēs visi, tas ir, nodokļu maksātāji, ir ļoti jutīgs jautājums. Īpaši tas attiecas uz Saeimas deputātiem, kuri vistiešāk iemieso valsts varu. Var samērā droši teikt, ka šo algu palielinājumu sabiedrība ar ovācijām neuztver. Īpaši jau pēc astronomisko apkures rēķinu saņemšanas. Tāpēc ļoti svarīgi šajos jutīgajos jautājumos ir ievērot taisnīguma principus. Īpaši, ja mēs patiesi, nevis tikai no tribīnes vēlamies uzlabot varas un sabiedrības savstarpējo uzticību.
Taisnīguma princips ietver pārdalīšanu, kas ētiskajā aspektā ir pieņemams tikai tad, ja tas nāk par labu vismazāk nodrošinātajiem. Tiklīdz tas nenāk par labu vismazāk nodrošinātajiem, tā šī pārdale jau ir neētiska. Tas, kas notiek Latvijā, ir neētiska rīcība. Varbūt politiski un ekonomiski pieņemama, bet neētiska (Igors Šuvajevs).
Daudzus labējos politiķus kaitina Rīgas mēra Nila Ušakova popularitāte. Tā iegūta, demonstratīvi rūpējoties par vismazāk nodrošinātajiem. Šajās dienās Rīgas dome pieņēmusi lēmumu pilnībā atbrīvot daudzbērnu ģimenes Rīgā no līdzfinansējuma maksas sporta, mūzikas un mākslas skolās. Labējie politiķi var stāstīt cik grib, ka tas ir populisms, izšķērdība utt., bet ievietosim šos gadījumus Šuvajeva aprakstītajā ētikas un taisnīguma principu konstrukcijā un konstatēsim, ka daudzbērnu ģimeņu atbrīvošana no līdzfinansējuma mākslas, mūzikas un sporta skolās ir ētiska rīcība, bet Saeimas deputātu algu palielinājums visai apšaubāms. Kāpēc?
Tāpēc, ka no ētikas viedokļa deputātu algas var palielināt tikai vienā gadījumā. Ja materiālais nodrošinājums vienlaikus tiek palielināts arī vismazāk nodrošinātajiem. Šogad minimālā alga netika palielināta, pensijas netika indeksētas, bērnu pabalstu apjoms netika palielināts. Tieši otrādi. Tika samazināts garantētais minimālais ienākums. Tas, ka palielināti māmiņu algu griesti, neskaitās, jo šis palielinājums skar nevis vismazāk nodrošinātos, bet gan salīdzinoši pārtikušus jaunos vecākus. Tātad deputātu algu palielinājums neatbilst taisnīguma principiem un plaisu starp varu un sabiedrību šāda rīcība tikai palielina.
Diemžēl deputātu alga tiek palielināta automātiski saistībā ar jau agrāk pieņemtu likumu, kurš neatbilst minētajiem ētikas un taisnīguma principiem. Tādējādi tas jau sevī nes šo varas un sabiedrības atsvešinātību, kas ilgtermiņā rada draudus gan Latvijas sabiedrībai kopumā, gan Latvijas valstij kā tādai.
Sabiedrības pārmetumus varētu novērst, ja tiem, kurus algo nodokļu maksātāji, tai skaitā deputātiem, algas lielums būtu tieši sasaistīts ar konkrētiem darba rezultātiem. Jo labāki sasniegtie rezultāti, jo lielāks atalgojums. Diemžēl Saeimas deputātu darbu grūti sasaistīt ar konkrētiem rezultātiem. Esošā sasaiste ar vidējo algu valstī ir tālu pastarpināta. Turklāt vidējās algas pieaugums neatspoguļo vismazāk nodrošināto materiālā stāvokļa izmaiņas. Rezultātā rodas ētiskas dabas pretruna.
To var novērst, mainot likumu, sasaistot deputātu algu ar vismazāk nodrošināto materiālo labklājību. Ar šobrīd Latvijā valdošo izpratni par politisko ētiku tas gan ir maz ticams. Tas, ka Nacionālā apvienība šo jautājumu aktualizējusi, ir apsveicami, un šādai ētikai neapšaubāmi ir sabiedriskais pieprasījums, kuru tālredzīgi politiķi varētu konvertēt arī politiskos ieguvumos. Šobrīd šo Latvijā vēl mazapgūto lauciņu lepnā vientulībā apkopj Ušakovs un Co. Latviešu partijas tikai iegūtu, ja beigtu pesteļot par Ziemeļeiropas metropolēm un Ušakova populismu, bet mainītu savas ētiskās paradigmas un sāktu domāt nevis par to, kā ērtāk pamatot algu palielinājumu sev, bet gan atbalstīt vismazāk nodrošinātos. Tas arī būtu visērtākais veids, kā bez lielām sabiedrības iebildēm arī sev palielināt atalgojumu.