Mana krustmeita Lelde, kura dzīvo Britu salās, Velsā, 19. decembrī sociālajā vietnē twitter ierakstīja – «kā es gribu uz Latviju!» Turpat internetā viņu pabaidīju ar šeit valdošo spelgoni, kurš Ziemassvētkos vēl pastiprināšoties. Uz to viņa atbildēja: «Tieši tāpēc arī gribu!!! :) tikko lasīju delfos laika ziņas, idille! Šeit ir +5, slapjš un pelēks...» Tagad Ziemassvētku brīvdienās krustmeitas ilgas ir piepildītas un viņa uz nedēļu ir Latvijā.
Brālēns Arturs aizbrauca uz Angliju pašā krīzes dziļākā kritiena brīdī 2010. gadā. Arturs skolā bija mācījies vācu valodu, tāpēc angliski zināja vien jess, nou un bai bai. Viņam it kā bija sarunāts darbs pie kāda fermera Ziemeļīrijā, kurš viņu it kā sagaidīšot vietējā lauku autobusa pieturā. Līdz šai pieturai Arturam bija jānokļūst ar lidmašīnu līdz Dublinai, tad ar vilcienu līdz Belfāstai un no turienes ar autobusu līdz tam lauku miestam, kur viņu it kā kāds gaidīšot. Protams, ne viņu tur kāds gaidīja, nekā. Tomēr latvieši tik viegli nepadodas, un viņš atrada, kur lietderīgi likt lietā savu Latgales laukos iegūto darba rūdījumu. Kad pēc pusgada Arturs uz dažām nedēļām atbrauca uz Latviju, lai nokārtotu dažas civiltiesiskas formalitātes, viņš man ar nelielu rūgtuma piedevu atzinās: «Kāpēc es neaizbraucu jau agrāk? Tagad beidzot dzīvoju kā baltais cilvēks. Varēju to darīt jau sen.»
Tas bija pirms diviem gadiem. Tagad Anglijā, netālu no Artura pašreizējās dzīvesvietas, dzīvo viņa jaunākā meita ar ģimeni un mazmeitiņu. Arturam ir darbs ar apmierinošu algu, draudzene un mazmeitiņa, kas neļauj justies atrautam no dzimtajām saknēm. Taču reizumis, kad ir pavairāk uzņemts uz krūts, viņš piezvana un, vārdus īpaši nepiemeklējot, gāna Latvijas valdošos. Varētu domāt – par ko? Par to, ka beidzot var dzīvot kā baltais cilvēks? Par to, ka var brīvdienās aizbraukt uz Kanāriju salām un baudīt sauli laikā, kad Latvijā cilvēki staigā, vairākās kārtās savilkuši džemperus un biezus mēteļus? Tomēr labi saprotu, par ko, kad pazūd bremzes, viņš lamā valdošos. Par to, ka dzimtenē tie, kuriem bija uzticētas rūpes par valsti un tās iedzīvotājiem, sevi neapgrūtinot, deva skaidru signālu – ja kaut kas nepatīk, lasies prom. Tā sauktais «veiksmes stāsts» izdzina viņu trimdā. Tagad viņš Anglijā dzīvo labāk, nekā būtu varējis dzīvot Latvijā, bet tā ir dzīve ne savās mājās un ne savā zemē.
No šāda aspekta raugoties, man ir paveicies un nav nācies ilgstoši dzīvot svešumā. Šogad februāra pēdējās dienās atgriezos no ceļojuma pa Tanzāniju Āfrikā. Tur salīdzinājumā ar Latvijas ziemu bija +30 grādu silts. Nolaižoties lidmašīna stundu riņķoja virs lidostas Rīga, jo lejā plosījas sniegputenis un bija jānotīra skrejceļš. Nākamajā dienā putenis bija norimis. Baltajā sniegā, acis žilbinot, spoži atmirdzēja saule, gaisa temperatūra bija dažus grādus zem nulles, un es gāju pa Āgenskalna priedēm, burtiski tīksminādamies par spirgto gaisu, apkārtesošo kārtību, putekļu un Āfrikas haosa neesamību un īpaši spilgti izbaudīju sajūtu, cik labi tomēr ir mājās.
Protams, labi mājās ir tad, ja ir darbs. Lielākā daļa aizbrauca svešumā, jo viņu darbarokas šeit bija liekas. Tagad daudzi uzņēmēji sūkstās, ka neesot kam strādāt. Aizdzīt darbaspēku trimdā ir nesalīdzināmi vieglāk nekā dabūt atpakaļ. Taču vienīgais veids, kā to izdarīt, ir piedāvāt darbu. Protams, atalgojums, visticamāk, nebūs tik liels kā Anglijā, toties nebūs sliktās ziņās no Latvijas jāmeklē pamatojums – kāpēc esmu svešumā un ko te galu galā daru? Droši vien ne visi meklē. Daudzi dzīvi citās zemēs pieņēmuši, ir apmierināti un īpašas ilgas pēc dzimtenes neizjūt. Un, ja izjūt, tad var jau iekāpt lidmašīnā un pēc dažām stundām šīs ilgas piepildīt. Bet gan jau pietiek arī tādu, kas īstu laimi ārzemēs nav atraduši un nevar izšķirties – braukt mājās vai turpināt sisties svešumā. Internetā viegli atrodams konkrēts darba vietu piedāvājums šiem svārstīgajiem būtu ļoti noderīgs.
Patlaban Ziemassvētku laikā tūkstošiem izceļojušo ir uz neilgu brīdi atgriezušies mājās un izbauda īstu Latvijas ziemu. Jācer, ka kāds no šiem tūkstošiem padomās un atradīs atbildi uz sen mieru neliekošo jautājumu – kāpēc gan rauties svešumā, ja var dzīvot savā valstī. Lai arī alga mazāka, toties savās mājās. Jo kā dziesmā dzied – nekur nav tik labi kā mājās!