Kopā ar kaprīziem gribulīšiem

Šodien aprit gads, kopš apstiprināta Valda Dombrovska trešā valdība. Premjers, vērtējot šīs valdības darbu, norāda uz divām tās iezīmēm – tajā neesot «oligarhu» ietekmes un politiskajiem spēkiem pietrūkstot pieredzes.

Ja norobežojamies no primitīvās pasakas, ka pie visām Latvijas ķibelēm vainojami trīs ļaunie burvji – oligarhi, tad tas nozīmē, ka premjera vadītajam politekonomiskajam grupējumam neviens cits grupējums tikpat kā netraucē valdīt, jo koalīcijas partneri ir salīdzinoši neietekmīgi, turklāt lielajā politikā iesācēji. Nopietnas politiskās konkurences trūkums šajā gadā ļāvis īstenot vairākus valdošajam grupējumam izdevīgus projektus – iegūt pārraudzību pār ekonomiski sātīgo Latvijas Krājbankas likvidācijas procesu, veikt Hipotēku bankas pārdošanas operāciju, realizēt absurdi menedžēto radaru iepirkumu, īstenot savas intereses airBaltic un lidostā Rīga, kā arī izgāzt vērienīgo vilcienu iepirkuma konkursu. Šo pasākumu materiālie ieguvumi (pietuvinātajiem) vairākkārt pārsniedz neērtības, kuras rada atsevišķu nekompetentu ministru darbība no citiem grupējumiem. Tāpēc šī valdība ir viena no stabilākajām Latvijas vēsturē.

Lai gan ar vājiem partneriem ir viegli atrasties pie lemšanas galda, jo tos ir samērā viegli apspēlēt un uz viņu fona vieglāk izcelties, vāji spēlētāji dažkārt traucē kopējam darbam. Sevišķi, ja tiem ir bērnišķīga izpratne par politiskā procesa kopsakarībām. Bērni pasauli uztver ļoti vienkārši – to, ko grib, to prasa. Ja kāroto nedabū, tad skaļi brēc un cer, ka gan jau pieaugušie padosies un iegribu izpildīs. Pieaugušo pasaulē, lai kaut ko panāktu, ir jāveic daudz sarežģītāks process. Ir jāmācās, jāstrādā, jāiegūst gan finansiālie, gan ietekmes resursi, jānopelna apkārtējo cilvēku cieņa un tad var prasīt pasaulei, lai tā respektē tavas vēlmes. Ja šis process iztrūkst, tad paliek vien skaļi piesauktas pretenzijas un infantilas dusmas par to, ka pasaule tevi nesaprot un negrib mainīties atbilstoši tavām iegribām.

Šī pagarā atkāpe vajadzīga, lai saprastu lietu kārtību esošajā valdībā. Var patikt vai nepatikt Dombrovska vadības stils un visu viņa vadīto valdību ieturētais kurss, bet viņš, esot politikā jau daudzus gadus, ir iemantojis šajā vidē darbojošos personu cieņu tieši ar to, ka ir konsekventi, izejot cauri visām procesa stadijām, gājis uz rezultātu. Dombrovskis nekad nav nepacietīgi piecirtis kāju un skaļi uzstājis – es gribu...! Kad Dombrovskis diplomātiski runā par atsevišķu politisko spēku pieredzes trūkumu, tad viņš norāda tieši uz šo ministru infantilismu. To ministru, kuri grib panākt savu jau rīt uz brokastu laiku, izlaižot reāla rezultāta sasniegšanai nepieciešamos starpposmus.

Skaidrs, ka mums ir noteiktas problēmas izglītības sistēmā. Taču tādā gadījumā šīs problēmas arī jārisina sistēmiski – soli pa solim, kā ar lidmašīnu veicot lēnu pagriezienu, kad pasažieri salonā tikai pēc zvaigznēm konstatē, ka lido jau pavisam citā virzienā. Kas notiek, ja pilots sadomā veikt strauju kursa maiņu (īsti nezinot, kādu), labāk pat neiedomāties. Valsts vadīšana nav mazāk atbildīga par milzīga pasažieru lainera vadīšanu. Tāpēc sabiedrība valsts priekšgalā vēlas redzēt nosvērtus un atbildīgus cilvēkus, kuri apzinās savas rīcības sekas. Nekas nav bīstamāks par tāda haotiska un vieglprātīga cilvēka atrašanos pie vadības stūres, kurš neapzinās, kādu milzu mehānismu pārvalda.

Jāatzīst, ka arī daļa sabiedrības ir diezgan nepacietīga. Tā negrib pieņemt apkārtējo realitāti un grib ticēt pasakām. Sabiedrība jau reiz noticēja, ka varam pārlēkt vairākiem attīstības posmiem un tūlīt pat dzīvot «kā Vācijā». Reālās dzīves atsitiens bija smags un sāpīgs. Tagad daļa sabiedrības uzgavilē ministru Ķīļa un Sprūdža «kaprīza bērna» uzstādījumam, kuras viņi paši dēvē par reformām. Savas ietekmes sfērā viņi atkārto jau zināmo «gāzi grīdā» politiku. Diemžēl ne Ķīlis, ne vēl jo vairāk Sprūdžs nav nekādi šūmaheri, un šobrīd vēl nevaram zināt, kurā kokā viņi ieskries ar visu savā pārraudzībā esošo valsts pārvaldes sektoru. Bet, kamēr tas nav noticis, atliek vienīgi cerēt, ka Dombrovskis spēs noturēt saprātīgos rāmjos nesavaldīgos «pedāļu spiedējus» un pēc iespējas mazāk traucēs Latvijas tautai dzīvot. Jo cerēt uz atbalstu un palīdzību no šīs valdības ir grūti.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais