Vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs jau divas nedēļas nogales pēc kārtas sabiedrībai demonstrē savu izpratni par tiesiskumu un par to, kā viņš redz modernu eiropeisku politisko procesu. Pirms nedēļas viņš piektdienas vakarā nosūtīja Ventspils domes priešsēdētājam Aivaram Lembergam adresētu vēstuli, kurā pieprasīja sniegt paskaidrojumus par vismaz 350 dažādiem domes balsojumiem vēl no iepriekšējo sasaukumu laikiem. Šie paskaidrojumi bija jāsniedz trīs dienu laikā, turklāt divas no tām sanāca brīvdienas. Jau pirmdienas rītā, puiciskā nepacietībā nespējot sagaidīt pat paša noliktā termiņa beigas, Sprūdžs paziņoja, ka Aivars Lembergs ar 100% varbūtību tikšot atlaists.
Pagājušo piektdien vēlā pēcpusdienā – 16.30 – viņš sasauca preses brīfingu, kurā paziņoja, ka esot sagatavojis rīkojumu par Aivara Lembergs atstādināšanu no Venspils domes priekšsēdētāja amata. Sešas minūtes ilgā preses brīfinga laikā nekāds rīkojuma teksts vai teksta fragments nolasīts netika. Netika arī sniegts nekāds jēdzīgs (juridisks) šā it kā sagatavotā rīkojuma pamatojums. Ja ministra preses konference tiek pārvērsta par vietu, kur atskaņot pirms tam sabiedrisko attiecību birojā apspriesto, tad gluži saprotama ir ministra uzkrītošā vēlme uzreiz pēc norunātā steigšus pamest sēžu zāli.
Apzinoties savas rīcības apšaubāmo juridisko argumentāciju, savā juceklīgajā uzrunā Sprūdžs uzsvēra, ka ministrija nav tiesa un ministrijā lēmumus pieņem politiski. Sprūdža pēdējo nedēļu izteikumi un rīcība nepārprotami liecina, ka viņš vēlas kardināli mainīt izpratni par to, pēc kādiem politiskiem principiem darbojas mūsu un citas demokrātiskās valstis. Demokrātiskās vēlēšanās ievēlēto tautas priekšstāvju griba Sprūdžam šķiet traucējoša. Viņš atklāti demonstrē savu pārliecību, ka tauta ir dumja un demokrātiskās vēlēšanās neprot ievēlēt pareizos. Ventspilī, pēc Sprūdža domām, dzīvo īpaši neapķērīgi ļautiņi, kuri nez kāpēc negrib vēlēt par Sprūdžam dvēseliski tuvajiem visa grāvējiem. Sprūdža loģika ir viņa izglītības līmenim atbilstoša – ja venstpilnieki stūrgalvīgi negrib balsot tā, kā Sprūdžs to grib, tad šādu balsojumu rezultāti viņam kā ministram nav saistoši. Viņš, Sprūdžs, ir gudrāks un zina labāk, ko ventpilniekiem vajag. Viņam ar savu izcilo «gudrības» lāpu ir jāapgaismo ventspilnieki un no amata jāatceļ viņu ievēlētais domes priekšsēdētājs. Par spīti tam, ka Sprūdžam juridiski tādu tiesību nemaz nav.
Par Sprūdža pēdējā laika aktivitātēm daži politiķi cenšas smīkņāt un tās uztvert kā mazpieredzējuša un mazizglītota jaunekļa puicisku plātību. Manuprāt, šāda pieeja ir fundamentāli nepareiza. Jebkuras atkāpes no demokrātijas un tiesiskuma principiem ir jāizravē jau iedīglī un par tām smieties ir nepieļaujama greznība, kas vēlāk var dārgi maksāt. Ar pilnu nopietnību un visu juridiskās domas spēku šādām vulgārā populisma izpausmēm jādod pretspars. Kad uz skatuves parādās tādi ar neirotisku lielummāniju apsēsti tiesiskie nihilisti kā Sprūdžs, vienmēr jāatceras, kā savu karjeru sāka citi līdzīgi spēlētāji uz neapmierināto sabiedrības slāņu zemiskākajām jūtām. Piemēram, tādi pasaules mēroga noziedznieki kā Ļeņins un Hitlers. Sprūdža antidemokrātiskais izlēciens nedrīkst palikt nesodīts, jo, kā liecina pasaules vēsture, «revolucionārās sirdsapziņas» tiesiskuma karognesēji savā paštaisnumā paši nespēj apstāties. Viņus, tāpat kā Robespjēru vai Hitleru, spēj apstādināt tikai citi varenāki spēki. Latvija ir ES sastāvā, un šobrīd tikai retais šaubās, kā nekompetentā ministra aktivitātes var tikt novērtētas starptautiskās tiesas institūcijās. Taču Latvija tikai iegūtu, ja Sprūdža juridiskā analfabētisma produkti līdz ES tiesiskajam laukam nemaz nenonāktu.
Latvijas politikā šobrīd dominē Vienotība. Partijai, kura vienmēr uzsver savu rietumnieciskumu un augstos tiesiskos principus, ir skaidri jāizvērtē Sprūdža antidemokrātiskie un populistiskie gājieni. Vienotības elektorāts gan nav diez cik labvēlīgi noskaņots pret Ventspils domes priekšsēdētāju, bet Latvijas politiskajai nākotnei svarīgi dot skaidru signālu – lai arī kāds būtu Lembergs, tiesiskums kā mūsu valsts demokrātijas stūrakmens stāv pāri sīkām politiskām intrigām.