Pēc valdību veidojošo partiju koalīcijas padomes sēdes Ministru prezidents Valdis Dombrovskis paziņoja, ka pensiju indeksācija 2013. gada budžetā nav paredzēta.
Savukārt, paplašinātajā Ministru kabineta komitejas sēdē valdība un pašvaldības nevienojās ne par vienu strīdīgo jautājumu. Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis komitejas sēdē pauda bažas, ka valsts pārnes uz pašvaldību budžetiem dažādu pasākumu finansēšanu, neparedzot atbilstošus ienākumus. Nākamgad paredzētais darbaspēka nodokļu samazinājums faktiski tiks īstenots uz pašvaldību budžetu rēķina. Tāpat valdības un pašvaldību vienošanās un domstarpību protokolā netika fiksēts pirmsskolas pedagogu atalgojuma jautājums.
Bet kā tad ar veiksmes stāstu? Kā tad ar straujāko ekonomisko izaugsmi ES? Dombrovska – Vilka grāmatvežu režīms turpina sliktāko iespējamo praksi. Režīms turpina ignorēt savas valsts iedzīvotājus un nodarbojas ar ierastajām grāmatvedības procedūrām. Lai gan nākamgad plānots iekasēt nodokļu ieņēmumus par 126 miljoniem latu vairāk nekā šogad, budžeta izdevumus plānots turpināt samazināt par 70 miljoniem latu. Vēl nesen finanšu ministrs Andris Vilks solīja, ka nākamā gada budžets vairs nebūšot konsolidācijas, bet gan kompromisu budžets. Taču vēl nebija gailis trīs reizes nodziedājis, kad Vienotības politiķis kārtējo reizi visus piemānīja. Kompromisi ne vien netiek panākti, bet tos pat necenšas panākt. Toties budžets kā ierasti tiek konsolidēts sirdij tik mīļās taupības vārdā. Latvijā joprojām valda no ekonomikas viedokļa aplamā pārliecība, ka ietaupīts lats ir tikpat kā nopelnīts lats. Patiesībā ir tieši otrādi – valsts ekonomikā, kur naudu ģenerē saimnieciskā darbība, ietaupīts lats ir kāda cita nenopelnīts lats. Taču sausas grāmatvedības pasaulē, kur cipari svarīgāki par cilvēkiem, Vilks un Dombrovskis triumfē. Turpinās latviešu tautas konsolidēšana Vienotības gaumē.
Diemžēl piepildās ļaunākās prognozes, ka nākamā gada budžeta veidošana ir pakļauta politiskajām intrigām. Sarunās ar pašvaldībām ir grūti panākt kompromisus, jo valdošā koalīcija pašvaldībās ir ļoti vāji pārstāvēta. Līdz ar to valdības un LPS sarunas notiek nevis kā starp diviem sadarbības partneriem, bet gan kā starp diviem pretējās nometnēs esošiem pretiniekiem. Turklāt nākamgad paredzētas pašvaldību vēlēšanas un šādā situācijā politiskā greizsirdība tikai pieaug. Valdošajai koalīcijai šķiet, ka, nākot pašvaldībām pretī, tās pasniegs dāvanas saviem politiskajiem pretiniekiem, kas par valdības piešķirto naudu pirkšot vēlētāju labvēlību. Valdības greizsirdību varētu saprast, ja tā būtu gatava aplaimot tautu pa tiešo, nevis caur pašvaldību budžetiem. Taču tā nav.
Valdība atsakās indeksēt pensijas, pat neraugoties uz likumu, kas paredz pensiju indeksāciju divas reizes gadā. Labi, krīzes laikā šī indeksācija tika apturēta, bet tagad jau krīze pārvarēta. Dombrovska grāmata par krīzes pārvarēšanu tik sen kā uzrakstīta, ka jau ar putekļiem pārklājusies. Laiks atsākt pildīt likumā noteikto. Bet nē. Pensionāri var pagaidīt. Jāceļ algas valsts pārvaldē strādājošajiem un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību vadītājiem, jo algu līmenis neesot konkurētspējīgs. Pie esošā atalgojuma spējīgākos cilvēkus pārvilinot privātais sektors. Tā kā pensionārus nekur neviens nepārvilina, tad viņi var samierināties ar savu iztikas minimumu.
Varētu domāt, ka pensionārus kā vēlētājus varētu pārvilināt citi politiskie spēki, bet Vienotība paļaujas uz socioloģiskajiem pētījumiem, kas rāda, ka Vienotībai ir visvecākais elektorāts. Paradokss, ka partija, kura pret pensionāriem izturas ar klaju ignoranci, saņem lielāko pensionāru atbalstu. Šis paradokss pasaulē ir ļoti izplatīts. Arī ASV Republikāņu partijas lielākā elektorāta bāze ir baltais, koledžā nemācījies vīrietis ar zemiem ienākumiem. Tieši tas sociālais slānis, par kuriem republikāņu prezidenta kandidāts Mits Romnijs izsakās neslēpti nievājoši kā par upuriem. Viņi arī ir upuri, jo, būdami zem vidējā labklājības līmeņa, balso par bagātnieku partiju. Latvijā būt par upuri, par cietēju ir gandrīz vai nacionālā tradīcija. Tad nu cilvēki savelk jostas un mazohistiskā priekā izbauda cietēja lomu, balsojot par grāmatvežiem – jostu savilcējiem. Tiesa, ne sev, bet citiem.