Latvijā nav pieņemts iet publiskajās akcijās, lai aizstāvētu savas tiesības, tāpēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) apsver iespēju organizēt citu protesta veidu – vākt parakstus par 11. Saeimas pirmstermiņa atlaišanu, – intervijā Latvijas Radio sacīja LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.
Sakot, ka Latvijā nav pieņemts publiski aizstāvēt savas tiesības, Krīgers izvairas saukt lietas īstajos vārdos. Viņš latviešiem mazliet glaimo, jo patiesība ir vēl rūgtāka. Latvietis kaunas aizstāvēt savas tiesības. Latvietim šķiet, ka aizstāvēt savas tiesības nozīmē darīt kaut ko nepiedienīgu. Iet pret valsti. Tas ir gandrīz, kā pacelt roku pret savu māti. Publiski protestēt pret savas valsts politiku, latviešaprāt, var tikai šai valstij nelojāli spēki, kurus caurmēra latvieša apziņā iemieso Saskaņas centrs vai tā satelīti.
Šādai nostādnei ir vēsturiskas saknes. Pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valsts struktūras vēl bija pavisam trauslas un viegli ievainojamas, tāpēc latvieši pret tām izturējās ārkārtīgi saudzīgi. Diemžēl valsts struktūras ātri pierada pie šīs saudzējošās attieksmes un strauji izvirta tautas vēlmju ignorancē. Savukārt cittautiešiem un sevišķi jau nepilsoņiem šāda pietāte pret valsts varu nebija un viņi bija aktīvākie protestētāji pret varas politiku. Rezultātā, biedējot ar krieviem, vara varēja pārāk neiespringt tautas interešu aizstāvībā, jo, ja latviešiem bija jāizvēlas, kurā pusē nostāties – valsts varas vai pret šo varu agresīvi noskaņotu cittautiešu pusē, tad parasti izvēle krita varas pusē, kas tomēr bija it kā savējie. Arī 1998. gada marta notikumi pie toreizējās Rīgas domes ēkas, kas ir bijusi līdz šim iespaidīgākā sociālā protesta akcija, palīdzēja nostiprināt pārliecību, ka solīdam, kulturālam un sevi cienošam latvietim uz sociālo protestu akcijām neklājas iet.
Rezultāts ir tāds, kāds nu tas ir. Valdība sociālajā jomā var darīt ko grib, tauta to visu ir gatava pieciest. Tā līdz šim ir bijis, un vismaz Vienotību pārstāvošie ministri ir pārliecināti, ka tā arī būs turpmāk. Premjers un finanšu ministrs apgalvo, ka krīze pārvarēta, un tauta tam gribētu ticēt. Minimālās algas un ar nodokļiem neapliekamā minimuma palielināšana būtu simboliska pateicība vismazāk nodrošinātajiem par pacietību un jostu savilkšanu trīs gadu garumā. Taču no finanšu ministra atskan ierasti nīgrais «nav naudas». Ja IKP aug vairāk nekā 5% gadā, bet finanšu ministram nav naudas neapliekamā minimuma paaugstināšanai, tad kad viņam būs nauda? Finanšu ministram jau pēc amata jābūt nedaudz skopulim, bet ne patoloģiskam sīkstulim.
Kas attiecas uz skaļām protesta akcijām, tad ministriem, visticamāk, ir taisnība – grūti iedomāties, kas varētu pamudināt latvieti iziet uz ielas protestēt. Protams, runa nav par gadījumiem, kad latvietis tiek sakūdīts pret citu latvieti. Tuvākajā nākotnē nekas tāds nedraud, un Vilks, Viņķele un Dombrovskis var būt mierīgi – latviešu tauta norīs visu, ko tai liks priekšā Vienotības knīpstangas. Taču briesmas varai uzglūn no pavisam citas puses, un tas nav nevarīgais un bezzobainais arodbiedrību Krīgers. Tā ir Ušakova politika. Lai kādas birkas piekabinātu Saskaņas centram, Ušakovs demonstrē pavisam citu politisko kultūru Latvijas politikā.
Ušakovs draudzējas ar naudīgiem biznesmeņiem un izskatās pēc veiksminieka, taču nekautrējas katrā uzstāšanās reizē uzsvērt, ka viņa prioritāte ir sociālā joma. Ušakovs meklē iespēju palielināt algas labākajiem pašvaldības sētniekiem un pat pasniedz tiem goda zīmes. Viņš domājot par grūtdieņiem. Nav svarīgi, vai viņš patiešām jūt līdzi dzīves pabērniem vai arī tikai izliekas. Galvenais, ka tiek raidīti pavisam citi signāli nekā tie, kas nāk no Vilka un Viņķeles – lai tik lasās prom uz Īriju. Tā sauktajai labējai politikai tiek piedāvāta alernatīva. Tagad, kad Ušakovs jau trīs gadus ir pie varas Rīgā un pēc dažādām aptaujām ieguvis lielu rīdzinieku atbalstu, viņa politiskajam piedāvājumam ir cits svars. Vienotības politiķi to vēl nav sapratuši, un noraidošā attieksme pret minimālās algas vai neapliekamā minimuma paaugstināšanu ir acīm redzama politiskās tuvredzības pazīme. Bet tuvredzīgos politiķus vēlētāji ātri vien nosūta uz rezervistu soliņa. Ir tikai viena iespēja latviešiem arī turpmāk saglabāt varas monopolu. Pagriezties ar seju pret vienkāršo cilvēku interesēm un neupurēt viņu dzīves kvalitāti abstraktu skaitļu var ārzemnieku uzslavu dēļ.