Sūnu meža Jāņu nakts pasaka

Sūnu ciemam paralēlajā visumā jeb Parauniversā bija Sūnu mežs, kurā dzīvoja Zvēri – Vilks, Zaķis, Lapsa, Lācītis un citi, kas valdīja pār Sūnu ciema iemītniekiem – mazajiem cilvēciņiem – reņģēdājiem.

Abas šīs paralēlās pasaules tikpat kā nesaskārās, tomēr Sūnu ciems bija labi informēts par Sūnu mežu un regulāri nesa daļu no saviem labumiem uz mežu, lai tur dzīvojošajiem zvēriem būtu grezna, bezrūpīga dzīve. Sūnu ciems savu nosaukumu bija ieguvis, jo tur nekas nenotika, izņemot to, ka mājas apauga arvien vairāk ar sūnām un reņģēdāji pamazām pārvācās uz citiem ciemiem un citiem medību laukiem. Katrs, kurš sāka plēst no mājām sūnas, tika pasludināts par nelietīgu miera traucētāju, kas negrib atzīt Sūnu ciema miega migas pasakaino veiksmes stāstu.

Parauniversā runāja īpašā valodā, kurā vieni un tie paši vārdi nozīmēja pavisam ko citu nekā parastajā visumā. Parauniversa vispārējā Brīvības un vienlīdzības deklarācijā (turienes Satversmē) bija ierakstīts – ja mežā nav tīģera, tad par karali kļūst pērtiķis. Tā kā Sūnu mežs atradās tajos platuma grādos, kuros nedzīvoja nedz tīģeri, nedz pērtiķi, tad šeit bija spēkā vispārējās Brīvības un vienlīdzības deklarācijas pirmais labojums, kas paredzēja mērenā klimata zonā par karali atzīt Lāci un Vilku par viņa finanšu ministru. Ārkārtīgi nikns Lācis valdīja Sūnu ciema kaimiņos – Lielajā mežā, bet mūsu Sūnu mežā par karali bija iecelts plīša Lācītis. Niknais Lācis Lielajā mežā pie sava milzu midzeņa aiz sarkanu ķieģeļu mūriem bija ticis, nograužot vai aiz restēm iemetot savus konkurentus, bet Sūnu ciema plīša Lācītis amatā tika iecelts Sumpurņu sanāksmē Zelta teļa templī. Lūk, kā tas notika.

Parauniversā visas zelta upes un tērcītes saplūda kopā milzīgā krātuvē Zelta piramīdas pakājē, kur atradās leģendārais Zelta teļa templis. Zelta piramīda atradās Parauniversam paralēlā plaknē, un Sūnu ciema reņģēdāji to bija redzējuši vien uz papīrīšiem, kurus tiem deva reņģu iegādei pret īpašumtiesību atdošanu. Tika vēstīts, ka tas ir tikai tāds iedomāts zīmējums, kuram ar realitāti nav nekāda sakara. Sūnu mežā gan par Zelta piramīdas eksistenci zināja, un atsevišķi zvēri bija Zelta teļa templī pat iesvaidīti īpašā iniciācijas rituālā.

Lai kādā krīzes brīdī reņģēdājiem neienāktu prātā aizdambēt uz Zelta piramīdu plūstošās zelta tērcītes un paņemt zeltu savām vajadzībām, vienmēr rezervē bija jātur kādi grēkāži, kuriem uzvelt vainu, ja uz galdiem parādījās mazāk reņģu. Tādos krīžu brīžos no steliņģiem tika palaisti ārā tur turētie grēkāži, kuriem reņģēdāji, nikni aurodami, aizgūtnēm metās dzīties pakaļ. Tas novirzīja reņģēdāju domas no aplamas rīcības, un zelta plūsma uz Zelta piramīdu nemazinājās.

Kad Zelta teļa templī sumpurņi līkcepurēs un melnās astainās frakās apsprieda, kādus grēkāžus gaidāmajai krīzei izaudzēt Sūnu ciemam, tika nolemts pasūtīt Marsieša vadītajai Mākslīgā intelekta laboratorijai uzkonstruēt pūķi Oligarhu ar trijām A4 formāta galvām. Grēkāžu jautājums bija atrisināts, un izvirzījās nākamais – kuru zvēru sūtīt tautu atpestīt no pūķa? Viens no Lielā sumpurņa sumpurnēniem bija reiz uz templi atnesis un tur aizmirsis plīša lācīti. Tā nu tas mētājās vienā no daudzajiem Zelta piramīdas seifiem. «Šis nu būs gana labs,» teica Lielais Sumpurnis, notraušot putekļus no seifa izvilktās plīša rotaļlietas. «Tā kā Marsietis pūķi būs konstruējis pēc mūsu projekta, tad zināsim arī, kā viņu efektīgāk, ļautiņiem par prieku, piebeigt,» Sumpurnis rezumēja.

Tā nu Sūnu mežā par karali tika iecelts plīša Lācītis. Kad viņu ar mugurpusē esošu kloķi uzvilka, viņš pat prata runāt. Tiesa, tikai vienu frāzi – «...saskaņā ar vidējā termiņa fiskālās konsolidācijas plānu ir nodibināta darba grupa...» un tā pa riņķi. Ar vienu kloķa uzvilcienu Lācītis varēja šo frāzi atkārtot piecas reizes. Reiz atmaskojošās žurnālistikas Lapsa TV tiešraidē vienu jautājumu Lācītim uzdeva sešas reizes, un toreiz Gailītim nācās steigšus iedarbināt slepeno vertikālo taimkodu. Tas gan viņu vēlāk neglāba no amata zaudēšanas, lai kā Kaķis viņu centās pasargāt.

Sūnu mežā bija viena ļoti iekārojama ala pie pašas zelta upes. Izbāz tik ķepu un pasmel, cik vajag. Tur saimniekoja glumais Ronis. Lai arī viņš bija galmā pietiekami labi ieredzēts, viņš nebija no galvenās plīša Lācīša draugu grupas. Viņa alu bija noskatījis Zaķis. Bet garausis nepatika īpašajam uzraugam, kas sēdēja Zelta piramīdas acī un uzmanīgi vēroja visu notiekošo. Viņš pasūtīja mediju Lapsai nokost Zaķim ļipu. Ja Lapsai kāds bija pasūtīts, tad to vairs nespēja glābt pat paša Zelta piramīdas Arhitekta zīmoggredzena bučošana. Bez ļipas Zaķis vairs nebija nekāds Zaķis un par alu zelta upes krastā varēja aizmirst. Tad nu Zaķim aiz bēdām Līgo vakarā atlika mierinājumam iet bērzu birzītē meklēt papardes ziedu un šajos meklējumos nepaklupt uz kādas nogāztas egles ar atstātu cirvi stumbrā. Bet citādi Sūnu mežā un Sūnu ciemā visi dzīvoja laimīgi un priecājās par savu sūnaini mierīgo dzīvi.

Svarīgākais