Uz valsts budžeta apspriešanu Saeimā pirmajā lasījumā divas bērnudārza audzinātājas vai pirmo klašu skolotājas bija sadomājušas atvest savus audzēkņus. Pavisam mazu bērnu ierašanās Saeimas plenārsēžu zāles viesu sektorā bija dziļi simboliska.
Mazi bērni, rociņās sadevušies, rātni ienāk valsts parlamentā un ieņem vietas skatītāju krēslos, lai pavērotu pieaugušo onkuļu un tanšu priekšnesumu.
Un redzēt bija ko. Pieauguši cilvēki visā nopietnībā stāstīja pasakas, un izskatījās, ka gan paši, gan arī zālē sēdošie tām no tiesas tic. Pirmais uzstājas premjers Valdis Dombrovskis un iededzies, cik nu viņa rimtais temperaments ļauj, vēsta: ja mums pietiks spēka un apņēmības sekmīgi pabeigt ekonomikas stabilizācijas programmu, ar šo konsolidāciju, iespējams, Latvija kļūs par hrestomātisku piemēru 21. gadsimta ekonomikas mācību grāmatās. Te nu Dombrovskis izrāda nevajadzīgu pieticību. Ar šo konsolidāciju mēs nevis, iespējams, iekļūsim mācību grāmatās, bet esam jau tur iekšā – šķirklī Absurdie termini. Līdzās Otrā pasaules kara Vācijas militārās pavēlniecības izgudrotajam atkāpšanās sinonīmam frontes līnijas saīsināšana, gatavojoties izšķirīgajam uzbrukumam. Ar ko beidzās frontes saīsināšana, mēs visi labi zinām. Ka tikai kaut kas līdzīgs nesanāk ar mūsu konsolidāciju.
Fiskālā konsolidācija ir mūsu turpmākā uzplaukuma pamats, premjera stafeti pārņem viņa partijas biedrs – svītrainās ādās tērpies finanšu ministrs. Šādi apgalvojumi no sērijas jo mazāk naudas, jo lielāka brīvība no finanšu ministra puses, kas vizuāli atgādina skandalozu režisoru vai performanču mākslinieku, būtu īsti vietā Greizo spoguļu karaļvalstī vai Dželsomīno melu zemē. Un vēl arī Latvijā, kas sevī apvieno abas šīs pasaku zemes.
Deputāti, runājot par nodokļu izmaiņām, verbālajā ekvilibristikā pārspēja paši sevi. Bet jācenšas bija vaiga sviedros. Lieta tāda, ka konsolidāciju veido divas sastāvdaļas – izdevumu griešana un nodokļu ieņēmumu paaugstināšana. Ja ar griešanu viss skaidrs – jāgriež viss, ko vien var nogriezt, ieskaitot jau tā mikroskopiskos ģimenes bērnu pabalstus, – tad ar nodokļu palielināšanu ir grūtāk. Jo nodokļu paaugstināšana skar katru deputātu personīgi. Tiklīdz deputātiem jālemj par sevi, tā valstiskā domāšana nolien visattālākajos smadzeņu iecirkņos un sākas taisnošanās, par kādu viesu sektorā sēdošie bērnudārza audzēkņi deputātus varētu tikai apskaust.
Bet taisnoties ir par ko, jo deputātiem jāpierāda nepierādāmais. Jāpierāda, ka, samazinot ar nodokļiem neapliekamo minimumo un neapliekamo minimumo par apgādājamajiem, netiek sists pa maznodrošinātajiem, par kuru aizstāvjiem deputāti uzdodas, savukārt progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešana tos it kā skar. Ja deputātu alga būtu 980 latu un progresīvā ienākuma nodokļa likmi varētu piemērot, sākot no 1000 latu, šāda norma tiktu ieviesta, aci nepamirkšķinot, bet, tā kā deputātu bruto ienākumi pārsniedz 1000 latu mēnesī, kā arī, lai gūtu kādu fiskālo efektu, progresīvā nodokļa likme jānosaka no zemāka sliekšņa, tad nu tiek izgudroti iegansti, lai tikai neko nemainītu.
Gluži kā pasaku grāmatās izcēlās karaļvalsts finanšu ministrs. Ja tikšot ieviestas progresīvās ienākuma nodokļa likmes, tad algu saņēmēji nobēdzināšoties citās valstīs ar zemāku nodokļu likmi. Lai ilustrētu domu, finanšu ministrs piesauca airBaltic lidotāju piemēru, kuri nodokļus maksā Kiprā.
Kam labāk par finanšu ministru būtu jāzina, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri strādā Latvijas teritorijā esošos uzņēmumos, maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli pēc savas deklarētās dzīvesvietas? airBaltic, tāpat kā Latvijas kuģniecība, pēc savas darbības ir eksteritoriāli uzņēmumi. Ja jau ikvienam Latvijā strādājošam būtu tik viegli izvairīties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas, ļoti daudzi jau sen būtu deklarējušies Kiprā vai vēl kādā citā zemu nodokļu zonā, jo arī 23% (pirms gada 25%) nav nebūtiska nodokļa likme. Taču mūsu finanšu ministrs turpina dzīt muļķi, un pat viņa politiskie pretinieki šoreiz izliekas, ka nedzird klajos melus.
Jo visi vienojušies kopējā dziesmā. Cits pēc cita tribīnē kāpj deputāti un atkārto: nodokļu pacelšana sitīs pa maznodrošinātajiem, tāpēc to nedrīkst darīt. Ko drīkst darīt – to viņi noklusē, jo tas jau ir ierakstīts budžeta projektā. Ir jāsamazina neapliekamais minimums. Līdz šim par katru apgādājamo bērnu nebija jāmaksā nodoklis no 63 latiem. Divi bērni – 126 lati ar nodokli neapliekamā summa. 23% veido 29 latus, kas paliek ģimenei. Kāda izšķērdība, pārāk daudz! Neapliekamais minimums jāsamazina līdz 25 latiem. No šāda minimuma nodoklis samazinās tikai par 5,75 latiem. Diviem bērniem – 11,50 latu. Lūk, no šādas konsolidācijas, pēc deputātu domām, tiek panākts vajadzīgais fiskālais efekts, bet no progresīvās ienākuma nodokļa likmes fiskālā efekta neesot. Nav brīnums, ka šādā melīgā gaisotnē bērni neizturēja pat pusstundu un ar prieku pameta Jēkabielas namu.