Nupat atgriezos no ceļojuma pa Tanzāniju. Katrs šāds ceļojums ļauj paskatīties arī uz Latviju ar jaunu redzējumu.
Tanzānija ir valsts ar pasakainu dabu, dzīvnieku pārbagātiem nacionālajiem parkiem un vienreizīgām pludmalēm Indijas okeāna krastos. Valsts lielākajā pilsētā Dāresalāmā dzīvo, pēc dažādām aplēsēm, no 2 līdz 4 miljoniem iedzīvotāju. Pilsētas centru grezno ar spoguļstiklu apšūtu debesskrāpju mežs. Nav grūti uzminēt, ka tie ir dažādu banku biroji. Banku patiešām ir daudz, un tās ir sekas valsts atvērtajai investīciju politikai. Diemžēl, par spīti investīcijām labvēlīgajai politikai, Tanzānijā valda grūti aprakstāma nabadzība. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir gandrīz trīs reizes zemāks nekā Indijā, kas daudziem Indijas apceļotājiem šķiet kā galējas nabadzības paraugs. Indija iepretim Tanzānijai ir pārtikusi un augsti attīstīta valsts.
Ņemot vērā, ka pats lētākais safari izbrauciens pa slavenajiem Serengeti un Ngorongoro nacionālajiem parkiem vai sešdienu kāpiens Āfrikas augstākajā virsotnē Kilimandžāro maksā vismaz 300 ASV dolāru no personas dienā un tūrisma bizness valstī ir labi attīstīts, ir grūti saprast, kāpēc Tanzānijā valda tāda vispārējā nabadzība. Galvenais iemesls ir viens – valstī nav absolūti nekādas apstrādes rūpniecības. Rūpnīcas kā tādas nepastāv. Pat tūristiem domātie T krekli ar vietējo simboliku ir ražoti Indijā, Indonēzijā vai Malaizijā. Pie masajiem pirktās koka bļodas ar nacionālo ornamentiku dažādās pārdošanas vietās ir tik apbrīnojami līdzīgas, ka rada aizdomas par aziātisku patiesās izcelsmes vietu. Tas nenozīmē, ka valstī nekas netiek ražots. Ceļu malās ir izvietotas dažādas būvmateriālu un mēbeļu ražotnes, kuru izstrādājumus turpat var arī nopirkt. Daudzās mājās vienīgā sadzīves tehnika ir šujmašīna, un bikses vai kleitu jums uzšūs pēc izmēra dažās stundās. Taču visas šīs ražotnes ir amatniecisku darbnīcu līmenī. Industriālā revolūcija Tanzānijā nav notikusi. Investīcijas ir aizgājušas tur, kur var vieglāk nopelnīt – finanšu un bagāto Rietumu tūristu apkalpošanas sektoros. Rezultātā Dāresalāmā slejas banku debesskrāpju mežs un kūrortu restorānos cenas nav zemākas kā Vecrīgas lepnākajās ēstuves, bet, lai Rietumu tūristiem būtu ērtāka interneta pieeja, vietējais strādnieks ar kapli rok optiskā kabeļa tranšeju uz Zanzibāras austrumkrasta kūrortu zonu par latu dienā.
Protams, var censties attaisnot nabadzību un industriālās infrastruktūras trūkumu ar tanzāniešu mentālajām īpatnībām, kas atspoguļojas populārajos teicienos – hakuna matata un pole pole. Tas ir, neķer kreņķi un nesteidzies. Taču šīs tanzāniešu rakstura īpatnības netraucē veidot plaši sazarotu banku tīklu. Ikvienā Tanzānijas provinces pilsētas centrā uz vispārējās nolaistības fona izceļas greznas un labā tehniskā stāvoklī uzturētas banku ēkas. Dāresalāmas debesskrāpji, kas, braucot ar prāmi no okeāna puses, rada iespaidu par modernu pilsētu, diemžēl maldina. Bankas Tanzānijā dzīvo savu, no pārējās valsts atšķirīgu, dzīvi. Dāresalāmas centrā, par spīti finanšu sektora koncentrācijai, tikpat kā nav restorānu. Pat visvienkāršākā ēstuve jāmeklē ar grūtībām. Jo katrā bankā ir sava ēdnīciņa saviem darbiniekiem.
Negribas vilkt paralēles ar Latviju, jo dzīves līmenis Latvijā un Tanzānijā nav salīdzināms. Pārāk atšķirīgi ir bijuši izejas bāzes līmeņi. Tomēr ir jāpadomā, vai pie Latvijas ekonomiskajām grūtībām nav vainojama piekoptā ekonomiskā politika, kas ļāva krāšņi uzziedēt finanšu un dažādu vieglu peļņu nesošu pakalpojumu (azartspēļu un nekustamā īpašuma biznesa) sektoram, bet rūpniecība tika nolemta vārgai nīkuļošanai. Ideja, lai tik nāk investīcijas, nav svarīgi – kur, nav attaisnojusies nedz Latvijā, nedz Tanzānijā. Diemžēl deviņdesmito gadu populārākās partijas Latvijas ceļš nospraustais ekonomiskais kurss joprojām netiek apšaubīts un tiek konsekventi turpināts. Dāresalāma izskatās moderna pilsēta, taču ārpus tās cilvēki daudzviet (patiešām daudzviet, nevis atsevišķās vietās) dzīvo māliem apziestās zaru būdās ar salmu jumtiem. Latvijā nabadzības jautājums tiek risināts vienkāršāk – sakravājot koferi un aizbraucot. Tanzāniešiem šis ekonomisko grūtību pārvarēšanas ceļš ir liegts. Bet citādi līdzības ir pārsteidzošas. Ekonomikas konsolidāciju latvieši pārdzīvoja ar tanzāniešu raksturīgo vieglumu – hakuna matata, pole pole. Cits jautājums – vai ar to jālepojas?