Valsts prezidents Andris Bērziņš ierosinājis diskusiju par valsts pārvaldes reformu. Prezidents šo ierosinājumu izteica samērā piesardzīgi, cenšoties neizraisīt asu pretreakciju, kas jau iedīglī varētu nokaut cerības uz pozitīvu rezultātu.
Nav šaubu, ka politiķi jebkādu valsts pārvaldes reformu centīsies noreducēt līdz tehniskām detaļām, lai tikai nemainītu būtību, jo tieši partiju politiķus šai reformai būtu jāreducē Līdz ar to, neatkarīgi no politiskās piederības, tieši partijnieki būs tie, kuri centīsies tautai iestāstīt, ka principā neko daudz jau mainīt nevajag. Ir labi, kā ir, un, kaut ko mainot, varot kļūt vēl sliktāk. Šo gļēvulīgo nekā nemainīšanas politiku sabiedrība līdz šim ir diezgan viegli akceptējusi. Vai tā tas būs arī šoreiz?
Jau nākamajā dienā pēc ierosinājuma izteikšanas LNT raidījumā 900 sekundes prezidents norādīja, ka Latvijā ir jāveido pavisam jauna politiski administratīvā sistēma, veco mainot pašos pamatos. Nepacietīgākie jau aicina prezidentu precizēt, ko viņš ar to domājis. Tieši to jau arī domājis – jāmaina politiskā sistēma. Kāda jābūvē, par to jābūt visplašākajai diskusijai sabiedrībā. Diemžēl līdzšinējā līdzīgu diskusiju prakse ir negatīva, jo parasti tā kaut kā nemanāmi aizvirzās sholastiskā gultnē, kad sākas strīdi nevis pēc būtības, bet gan par to, vai 1922. gada Satversme ir gudra vai tomēr ne tik gudra? Vai Satversmes tēvi ir bijuši viedāki par pašreizējiem reformatoriem, un kurš kuram var ūdeni pienest? Līdz šim reformatori cīņā ar konservatoriem ir zaudējuši.
Runa nav par Satversmes burtu un cieņu pret tēviem, bet gan par sabiedrības ilgstošo neapmierinātību ar pastāvošo sistēmu. Pat ne valsti un tās politiķiem, bet gan sistēmu, kas liek nupat kā ievēlētus tautas pārstāvjus ar sajūsmu triekt ratā. Ja rīt atkal būtu referendums par jau šīs Saeimas atlaišanu, tad nešaubos, ka arī tā tiktu patriekta. Tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā, un tikai kabineta jurists var spriedelēt par Satversmes tēvu tālredzību un katra Satversmes panta dziļo valstisko jēgu. Mani neinteresē nedz Satversmes tēvi, nedz Satversmes kodola kā mistiskā G punkta meklējumi. Es redzu, ka 20 gadus, kopš dzīvojam ar šo politisko sistēmu, valsts neattīstās tā, lai mums pašiem par to būtu prieks. Jau dzirdu sistēmas advokātus, kas saka – sistēma jau ir laba, tikai slikti cilvēki to bojā. Tas atgādina – kukurūza ir ļoti produktīvs graudaugs, tikai atkal vēsā vasara neļāva tai ienākties. Cik gadu jāaudzē šāda kultūra, līdz saimniekam nāks apskaidrība, ka kukurūza kā graudaugs mūsu platuma grādos nav piemērota?
Varbūt citur proporcionālā vēlēšanu sistēma pēc partiju listēm sevi ir lieliski parādījusi, taču ne Latvijā. Vienpadsmit saeimas dod pietiekamu empīrisko datu bāzi, lai izdarītu secinājumus. Tie ir neapstrīdami – šī politiskā sistēma mums neder. Tā jāmaina radikāli, kā mēdz mainīt neizdevušos dzīvi. Kā aiziet no vīra dzērāja, no apnicīga, netīkama darba. Pēc 20 gadu mocīšanās ar acīmredzami nefunkcionējošu politisko sistēmu Latvijas sabiedrība ir gatava kaut ik mēnesi ievēlēt jaunu Saeimu, taču ir ārkārtīgi kūtra mainīt pašu sistēmu. Gluži kā sieva, kas 20 gadus piedod savam vīram – nelabojamam dzērājam. Pieļauju, ka vaina ir pazeminātajā pašvērtējumā, kurš izpaužas gļēvulīgās bailēs kaut ko mainīt. Ja nu būs vēl sliktāk? Ja nu krieviem izdosies kādu lielāku ietekmi iegūt? Ja nu pēkšņi par nācijas līderi kļūs īsta personība, nevis kāds no blokmājas piektā stāva? Ko tad?
Ir naivi cerēt, ka paši politiķi kaut ko gribēs mainīt. Viņi vienmēr izgudros simtiem iemeslu, kāpēc nekas nav jāmaina. Jāatzīst, ka viņi šos iemeslus pamatos pietiekami pārliecinošās balsīs, lai noteiktai sabiedrības daļai liktos, ka tieši tas ir pareizais viedoklis. Vairums cilvēku ļoti rūpīgi skatās, ko saka nopietnie cilvēki, un no viņiem uzzina, kurš ir pareizais viedoklis un kā pareizi jādomā. No šiem ietekmes līderiem būs atkarīga prezidenta iniciatīvas nākotne un līdz ar to arī latviešu tautas nākotne. Diemžēl Latvijā nav daudz autoritatīvu cilvēku, kuri būtu saglabājuši pietiekamu distanci no politiskajiem spēkiem. Jāsaprot, ka ikviens mēģinājums mainīt kaut ko partijniekiem tik ērtajā sistēmā izraisīs iespaidīgu pretreakciju. Kuram gan gribas, lai viņu apsaukā, par viņu atļaujas ironizēt vai kā citādi morāli iekausta? Vieglāk dzīvot, nebāžot galvu ārā no migas, un kusli parūkt bārdā. Bet ir jāsaņemas. Jo ir pēdējais laiks kaut ko mainīt.