Tieši Ziemassvētku priekšvakarā starptautiskie aizdevēji pieņēma lēmumu izbeigt Latvijas aizdevuma programmu, tādējādi, kā izteicās Valsts prezidents Andris Bērziņš, atbrīvojot mūsu valsti no viena sloga.
Aizdevuma programmas pabeigšana jāvērtē kā panākums un pat kaut kādā ziņā veiksmes stāsts, jo parasti SVF ar saviem aizbilstamiem mokās ilgāk un abām pusēm iet smagāk. Grūtais darbs ir kopīgi paveikts, un tagad varam viens otram teikt paldies par sadarbību. Tiktāl varam cits citam sist uz pleca un priecāties, kā priecājas atvadoties (cerībā uz neredzēšanos) ārsts un pacients. Tiesa, joprojām būsim pakļauti aizdevēju pārraudzībai, un arī turpmāk valdībai būs jāsniedz pārskati par paveikto. Tagad, kad atkal it kā mēs paši varam saimniekot pēc saviem ieskatiem, ir laiks izvērtēt – kas ar mums notika, kas notiek patlaban un ko varam gaidīt rīt.
Šeit priecīgu noskaņu jau ir krietni mazāk. Ne tāpēc, ka starptautisko aizdevēju parāds nekur nav pazudis un vēl ilgi mums lielu budžeta izdevumu sadaļu veidos parāda apkalpošana un atmaksa. Ar to rēķinājāmies pirms aizdevuma programmas sākšanas. Daudz nepatīkamāka aina paveras, ja saskaitām zaudējumus. Tie ir milzīgi, un tikai Latvijas iedzīvotāju mazās pieredzes dēļ tie tika pieļauti. Nevienā citā valstī, kur iedzīvotājiem ir ilgstoša pieredze, dzīvojot brīvā tirgus appstākļos, šāds krīzes pārvarēšanas modelis netiktu pat apspriests. Ja Grieķijā nacionālā valūta tagad būtu drahma vai Itālijā lira, tad nevienam politiķim neatkarīgi no tā atrašanās vietas politiskajā spektrā pat prātā neienāktu piedāvāt tik nežēlīgas budžeta griešanas, kādas veicām mēs. Rezultātā mēs samazinājām savu ekonomiku par vairāk nekā 20%, kas izpaudās kā darba vietu samazinājums par aptuveni 200 000 vietām. Bez darba palika desmitiem tūkstošu darbaspējīgā vecuma cilvēku, un tikai iespēja izbraukt no valsts novērsa lielākus sociālos satricinājumus. Tieši zaudētie, grūti atjaunojamie cilvēku resursi ir samaksa par pašu izvēlēto krīzes pārvarēšanas veidu. Esam zaudējuši savus cilvēkus, kuri ir vai nu aizbraukuši, priekšlaikus nomiruši vai krīzes dēļ vispār nav piedzimuši. No tā, cik daudz no aizbraukušajiem izdosies atdabūt mājās, ilgtermiņā varēsim spriest par krīzes radītajām sekām. Ja pēc desmit gadiem lielākā daļa šajos gados aizbraukušo būs atgriezušies vai vismaz saglabājuši ļoti ciešu saikni ar dzimteni, tad varēsim uzskatīt, ka sekas ir bijušas pieņemamas un kopumā krīze pārvarēta sekmīgi. Ja iedzīvotāju skaita nepietiekamība būs viens no galvenajiem šķēršļiem, lai Latvija sekmīgi attīstītos, un pieaugs prasības pēc viesstrādnieku ievešanas, tad šodienas uzslavas ir veltas.
Taču bez matemātiski aprēķināmiem zaudējumiem ir arī vēl citi, starp kuriem smagākais ir ticības samazinājums savai valstij. Cerēsim, ka Latvijas politiķi šo ticību spēs atjaunot, jo citas izejas nemaz nav. Diemžēl grūti nākotnē raudzīties ar lielu optimismu. Iemesli šai skepsei ir pavisam vienkārši – valsts politiskā elite turpina mums stāstīt puspatiesības. Par šo pašu krīzi. Pat, ja krīzes pārvarēšana ir patiess veiksmes stāsts, tad viena lieta netiek izvērtēta vai arī tiek klaji melots. Runa ir par krīzes cēloņiem. Visus šos trīs gadus un arī vēl šodien ar apskaužamu regularitāti tiek atkārtots aplamais apgalvojums, ka krīzes cēlonis bija valsts pārmērīgi tēriņi. Taču valdības parāds, krīzei sākoties, bija apbrīnojami mazs. Tas attiecībā pret IKP bija viens no mazākajiem pasaulē, un arī budžeta deficīts bija minimāls.
Krīzi izrasīja milzīgais privātais parāds, kas vairākkārt pārsniedza valsts kopproduktu. Šo privāto parādu izraisīja valsts monetārās politikas neesamība un pret bankām īstenotā «lielākās labvēlības» politika. Skaidri nenosaucot krīzes vaininiekus, mums ir lielas iespējas pavisam drīz šo Golgātas ceļu atkārtot. Pat stingra fiskālā disciplīna nenovērš līdzīgas krīzes atkārtošanos. Spānijai, Īrijai un Igaunijai bija budžeti ar pārpalikumu, taču tas šīs valstis neglāba. Aicinājumi neņemt privātos kredītus praksē ir tikpat neefektīvi kā aicinājumi nekrist panikā, kad veidojas rindas pie bankomātiem. Ir jāizveido ekonomiski mehānismi, kas līdzīga dziļuma krīzes atkārtošanās iespējas būtiski samazinātu. Pagaidām nekas netiek darīts, jo tiek runāts vienīgi par valdības fiskālo disciplīnu, bet tikpat kā nemaz par tādu valsts monetāro un banku politiku, kas nepieļautu tik nesaprātīgu privāto kreditēšanos. Kamēr nav novērsti krīzes rašanās cēloņi, dzert šampanieti par godu aizdevuma programmas noslēgšanai ir krietni pāragri.