Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņas centrs kongress acīmredzami bija iecerēts kā tehnisks kongress, kuram jāveic formāli uzdevumi. Ievēlēta (iecelta) jauna partijas valde, apstiprināti statūti un pieņemta programma.
Kongress uzkrītoši izvairījās formulēt noteiktu partijas pozīciju strīdīgos jautājumos. «Savulaik esmu piedalījies komunistiskās partijas kongresos. Šis norit ļoti līdzīgi,» – šādi kongresa gaitu novērtēja kāds delegāts. Partijas statūtus bez apspriešanas pieņēma par pamatu, bet partijas vadības izraudzītu valdi (bez iespējām izvirzīt kādu no malas) ievēlēja atklātās vēlēšanās visus kopā vienā sarakstā.
Kongresā bieži izskanēja frāze – mēs uzvarējām vēlēšanās, taču tikai viens delegāts uzdeva principiālo jautājumu – ja jau mēs uzvarējām vēlēšanās, tad kāpēc neesam pie varas? Uz šo svarīgo jautājumu kongress atbildi nedeva. Tas pat necentās analizēt pieļautās kļūdas un nenorādīja ceļu, kā stāvokli labot. Ja kongress nenorāda pat virzienu, tad to norāda atsevišķi partijas līderi ar savu rīcību. Vēl nesen SC bija kaut teorētiskas iespējas apvienot zem viena karoga visus sociāli nomāktos, taču partijas redzamākā figūra Nils Ušakovs ar savu parakstu par krievu valodu kā otru valsts valodu šo iespēju izniekoja. Ušakovs iesaistījies parakstu vākšanā, savukārt partijas organizatoriskais vadītājs Jānis Urbanovičs kongresā draudēja izveidot 10 000 cilvēku lielu operatīvo aktīvu, kuru nepieciešamības gadījumā varētu mobilizēt jebkādu jautājumu risināšanai. Ja Urbanovičam šādu aktīvu izdotos noorganizēt, tad tas būtu kas jauns mūsdienu Latvijā. Tiesa, pirmskara sociāldemokrātiem jau bija slavenie siseņi jeb SSS (Strādnieku Sports un Sargs). Urbanovičs sola referendumus par katru jautājumu, kurš tiks lemts, ignorējot SC intereses. Vai agresīvākā uzvedība tuvina SC varai? Diez vai. Bet SC ir izvēlējusies tieši šādu taktiku. Kontekstā ar Urbanoviča Biškekas draudētāja tēlu šāda taktika nevairo SC popularitāti latviskajā elektorātā.
Rodas iespaids, ka SC ir atmetusi cerības kļūt par pārnacionālu partiju. Odiozais Valērijs Kravcovs, kurš kongresā tika ievēlēts SC valdē, uzstāj uz agresīvāku krievvalodīgo tiesību aizstāvību. Šādu pozīciju viņš pamato ar matemātiku. Viņaprāt, piekopjot piekāpīgu politiku, iespējams iegūt papildus 10% latviešu balsu, toties varot zaudēt 30% krievvalodīgo balsu. SC izaugsmes potenciālu Kravcovs redz ne tik daudz latviešu elektorāta piesaistīšanā, cik 300 000 nepilsoņos, kuri jāmudina naturalizēties. Jebkādiem paņēmieniem, arī sniedzot finansiālo atbalstu.
SC pamata elektorāts spiež Ušakovu izšķirties, kurā pusē nostāties. Viņu šovinistu nometnē dzen savējie. Kongresa delegāte no Balviem ļoti indīgā tonī (viņas uzstāšanos savā priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņā lieliski varētu izmantot vislatvieši) pārmeta Ušakovam mīkstmiesību un pieprasīja skaidrojumu par it kā okupācijas atzīšanu. «Pieņemu, ka tā bija tulkojuma kļūda,» viņa norādīja vēlamo virzienu, kurā Ušakovam būtu jākāpjas atpakaļ.
Tomēr SC kongresa salīdzinājums ar kādreiz notikušajiem komunistiskās partijas kongresiem nav īsti korekts. Komunistu kongresos visas runas bija rūpīgi saskaņotas. SC kongresā delegāti varēja runāt, ko vien vēlas, taču neviens principiāls jautājums uz balsošanu netika likts. Partijas nostāja referenduma, okupācijas vai kādā citā principiālā jautājumā palika nenoformulēta. Urbanovičs sarunā nemaz neslēpa, ka viņam «tā ērtāk». Partijā zem viena jumta sanākuši visdažādāko uzskatu cilvēki. Lai tos kaut kā saturētu kopā, partijas ideoloģiskajai platformai jābūt pēc iespējas plašākai. Visa vērība jākoncentrē taktiskajam uzdevumam – varas ņemšanai. Taču arī šajā jautājumā nav skaidrības.
Ušakovu acīmredzot apmierina varas saglabāšana Rīgas pilsētas līmenī, un viņa iešana parakstīties par referenduma rīkošanu neliecina, ka viņš sevi redz kā nacionāla mēroga līderi. Savukārt Urbanoviča uzvedība nerada pārliecību, ka viņš ir gatavs būt varā un uzņemties atbildību, jo līdz šim vairāk sevi demonstrē kā retorikas virtuozu, nevis mērķtiecīgu ceļa bruģētāju uz varas augstumiem. Uz nacionālā līdera statusu nākotnē varētu pretendēt korektais, bet vienlaikus mazizteiksmīgais (gandrīz kā krievu Dombrovskis) Valērijs Agešins vai vienmēr omulīgais un atraktīvais Andrejs Klementjevs. Tiesa, nevienam no viņiem nav Urbanoviča autoritātes, lai saturētu kopā neskaitāmos grupējumus partijas iekšienē.