Lai kā būtu attīstījušās tehnoloģijas, cilvēku domāšana un sabiedrības uzvedības mehānismi ir palikuši nemainīgi kopš faraonu laikiem. Panākumu pamatā ir īstajā brīdī pieslieties stiprākajam. Taču uzvaras atslēga ir noslēpta. Kā atšķirt stiprāko no vājākā? Ar ko draudzēties un kuru izlikties nemanām. Kā saprast, kurš stāv uz augšupejoša karjeras eskalatora un kurš uz lejupejoša? Jo cilvēks ieņem augstāku vietu varas hierarhijā, jo viņam smalkāka oža. Ja nevar paļauties uz ožu, tad jāseko, ko dara citi.
Zatlera 28. maija gājiens patriekt nesen kā ievēlēto Saeimu izpelnījās neviltotu lielas tautas daļas sajūsmu. Zatlers vienā mirklī no zoodārza prezidenta kļuva par tautas varoni. Zatlers sajuta tautas atzinību un enerģētiski uzlādējās. Gara acīm sevi jau redzēja kā nākamo tautas vadoni. Ne viens vien Zatlerā ieraudzīja savu iespēju vienā mirklī no politikas apakšslāņiem katapultēties politiskajā stratosfērā. Tuvāk dieviem jeb, runājot latviešu mitoloģiskajā valodā, tuvāk oligarhiem. Partijas Jaunais laiks censoņi Klāvs Olšteins un Guntars Galvanovskis bija redzamākie šīs politiskās sugas pārstāvji. Aizmirsuši jebkādu kaunu un pienākumu pret savu iepriekšējo partiju, viņi pat bez formāla iemesla pameta Jauno laiku un pieslējās vēl nenodibinātajai Zatlera partijai.
Jācer, ka ne visus jaunās paaudzes politiķus raksturo šāds konjunktūrisms un bezprincipialitāte. Tikmēr pieredzējušākie vairāk paļāvās uz bara instinktu un uzmanīgi raudzījās, ko darīs neapstrīdamas autoritātes. Starp tiem, kuri tika minēti kā iespējamie Zatlera partijas stūrakmeņi, šim raksturojumam visvairāk atbilda bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Tieši viņa nepārvēlēšanu uz trešo termiņu Zatlers minēja kā vienu no iemesliem, kāpēc atlaidis 10. Saeimu, kura par Maizīti gan nemaz nebalsoja. Taču Zatleram acīmredzot Maizīša popularitāte šķita tik ievērojama, ka viņa pieminēšana likās neapgāžams arguments sava citādi šaubīgā soļa pamatošanai.
Ja Maizītis būtu pievienojies Zatlera partijai, tad bijušais prezidents varētu atviegloti uzelpot. Maizītis šajā gadījumā būtu kalpojis kā vējrādītājs, rādot visiem virzienu, no kurienes pūš vējš un uz kuru pusi jāskatās. Uz kuru spēku jāliek likmes Latvijas politiskajā totalizatorā. Maizīša lēmums nebija Zatleram labvēlīgs. Maizīša gadu desmitiem rūpīgi trenētais deguns pateica, ka Zatlers stāv uz lejupejošā eskalatora, savukārt jaunais Valsts prezidents Andris Bērziņš uz augšupejošā. Un Maizītis nolēma pievienoties Bērziņa komandai. Lai arī šobrīd Zatlera reitings vēl ir augstāks nekā Bērziņa, Maizītis deva nepārprotamu signālu visiem Latvijas politiskās akvatorijas iemītniekiem, kurš ir tas kuģis, uz kura vēlams uzrausties vai, sliktākajā gadījumā, piesūkties. Un tas nav Zatlera kuģis.
Daži ir pārliecināti, ka sabiedrībā jau pazīstamo personāžu neesamība jaunajā partijā ļaus priekšplānā izvirzīties jauniem perspektīviem politiķiem un tas Zatlera partijai piedos īpašu svaigumu un Latvijas politikā tik nepieciešamo jauno domāšanu. Tā arī būtu, ja Zatlers būtu tāda personība, kura var aizraut aiz sevis šos jaunos censoņus. Kura autoritāte ir pietiekama, lai jauno politiķu degsmi koncentrētu vienotai idejai un vienotam darbam. Maizīša un Elīnas Egles lēmums nepiedalīties, Roberta Ķīļa distancēšanās un Andra Guļāna ilgstošā svārstīšanās un beigu izšķiršanās par kurvīša došanu liecina, ka vecie buki Zatleram netic. Paliek vien zaļie gurķi. Vai ar tiem var iekarot virsotnes?
Protams, var. Ja ir līderis, kuram tic. Vēlētājs ir ļoti pragmatisks, un, lai ko viņš teiktu par vēlmi redzēt politikā jaunas sejas, viņš vēlas saņemt pārliecību par nākotni. Šo pārliecību viņam rada cilvēki, kuriem viņš uzticas. Viens no tādiem cilvēkiem, kuram liela sabiedrības daļa uzticas, ir tieši Maizītis. Ja viņš, iestājoties Bērziņa komandā, skaidri norādījis sabiedrībai, ka uz Zatlera kārts savu likmi neliek, tad kādēļ lai Maizītim ticošā sabiedrības daļa noticētu Zatleram? Tas, ka Zatlers izdarīja to, ko no viņa šie cilvēki gaidīja, ierosināja Saeimas atlaišanu, ir par maz. Un tālak? Paldies, ka atlaidi, bet kāds ir jaunais piedāvājums?
Šobrīd nav, bet 23. jūlijā noformulēsim, var iebilst jaunie partijas adepti. Zatlers sola, ka līdz kongresam partijā varētu pulcēties tūkstošiem biedru. Sanāks kaut kur un izstrādās Zatlera reformu partijas programmu un ideoloģisko satvaru. Kaut kā nenopietni tas viss izskatās, un var viegli saprast Maizīša izšķiršanos nepiedalīties. Precīzāk kā psihoterapeits Viesturs Rudzītis nepateikt – Zatlers nespēj nopietnus cilvēkus pārliecināt riskēt ar savu reputāciju un iesaistīties veidojumā, kura nosaukums izklausās drīzāk kā diagnoze.