Oranžo krahs

Pirmdienas rīts ne vienam vien sākās ar iepriecinošu ziņu – Tautas partija (TP) nolēmusi pašlikvidēties. Tā varēja spriest pēc ziņu virsrakstiem, lai gan patiesībā runa ir vienīgi par šādu Tautas partijas jaunatnes organizācijas (TPJO) ierosinājumu sestdien paredzētajā TP kongresā.

Ļoti iespējams, ka kongresā šis priekšlikums tiks atbalstīts, jo tautpartijieši sevi ir izsmēluši un pat partijas tēva – Andra Šķēles – atgriešanās politikā nespēja novērst oranžo pilnīgu krahu. Nav pat runa par piespriestā miljona atmaksu. Ja pa šuvēm ārā irstošais partijas kuģis vēl spēja noturēties virs ūdens pēc pēdējām vēlēšanām, tad ir pilnīgi skaidrs, ka jaunas vēlēšanas tas vairs neizturēs. Šādā situācijā grimstošā kuģa kapteinim aicināt savas komandas biedrus palikt stāvam savās vietās un gaidīt līdz ūdens visus aprij nebūtu diez cik godīgi.

Tautas partijas aiziešana nebūtībā dod iespēju palikušajiem mācīties no viņu kļūdām un tās neatkārtot. TPJO savā paziņojumā uzsver, ka sabiedrībā neesot pieprasījums pēc labēji konservatīvas politikas. Atļaušos nepiekrist. Pieprasījums ir. Nav skaidra piedāvājuma. Jebkurai partijai tāpat kā jebkurai struktūrai spēks ir tikai tad, ja visi dzied vienā meldiņā. Jau pirms dažiem gadiem, kad partijas biedrs ar pirmo biedra kartes numuru (Gundars Bērziņš) runāja vienu, bet partijas deleģētais ministrs (Ints Dālderis) publiski atļāvās izteikties, ka nesaprot, ko pirmais runā, bija skaidrs, ka šīs organizācijas dienas ir skaitītas. Ja partijā nav vienotas izpratnes par to, ko tā grib sasniegt kā vienība, tad tas liecina, ka tai vairs nav nekādas pozīcijas un tā kļuvusi par partijai pietuvināto personu darba biržu. Ja katrs sāk publiski dziedāt, kas ienāk prātā, tad tā vairs nav partija, bet gan nejauši vienā telpā sanācis pūlis, kurš no atrašanās šajā telpā grib sev izsist pēc iespējas lielāku labumu.

Taču galvenā TP problēma bija pilnīga atraušanās no tautas. Tehnokrātiska pieeja tautas vajadzībām. Sabiedrisko attiecību atstāšana novārtā un partijas līderu pārliecība, ka paši ir baigie kingi. Kalvītis, vēlāk arī Šķēle un citi iedomājās, ka tautai ir vajadzīgas viņu teorijas un ekonomisko rādītāju cipari. Aizmirstot par investīcijām komunikācijā. Investīcijām publiskos šovos un balagānos. Kalvīša laikos ekonomiskie rādītāji bija vislabākie, bet tauta šos laikus neatceras kā zelta laikus, kuros gribētu atgriezties. Gluži otrādi. TP pēc uzvarētām vēlēšanām rīkojās līdzīgi kā ciemiņš, kurš ieradies velk ārā no somas nevis ciemakukuli un pudeli, bet gan mapes ar teorijām. TP aizmirsa, ka cilvēki nav roboti un Senajā Grieķijā vislielāko tautas mīlestību ieguva tirāns Peisistrats, kurš pavasaros iedibināja vērienīgus un greznus dionīsiju svētkus. Arī citādām atrakcijām viņš nežēloja naudu.

Ne jau tikai no Peisistrata būtu jāpamācās mūsdienu politiķiem, kuri iedomājas, ka paši ir uz kaut ko spējīgi bez prasmīgu polittehnologu palīdzības. Labs piemērs ir bēdīgi slavenais Džordžs Soross, kurš Latvijas sociālo zinātņu, izglītības un kultūras sfērā ir ieguldījis desmitos miljonu vērtus resursus. Tad nu nav brīnums, ka cilvēki, kuru pasaules uzskats veidojies šo miljonu apmaksāto projektu gaisotnē, šobrīd ņem virsroku un nosaka toni Latvijas politikā. Ja kāds iedomājas, ka varēs tik pelnīt, neieguldot sabiedriskajās attiecībās, tad tas vienkārši ir mārketinga profāns un tādam neizbēgt no TP likteņa. Pat pasaulē slavenākās kompānijas, kuru zīmols pats par sevi ir milzu vērtība un šķiet mūžīgs, ne mirkli nemazina ieguldījumus reklāmā, labdarībā, mecenātismā un citās sabiedrībai tīkamās lietās. Tieši otrādi. Jau sen pierādīts, ka ieguldījumi sabiedriskajās attiecībās nes vislielāko atdevi. Ko šajā jomā pēc uzvaras 10. Saeimas vēlēšanās ir darījusi TP? Tikpat kā neko.

Oranžo krahs rāda citiem, kā nevajag uzvesties. Katru mīļu brīdi ir jāatceras, ka tauta vēlas tikt lutināta un uzmanības apliecinājumi tai vajadzīgi ik dienu, nevis dažus mēnešus pirms vēlēšanām. Tieši pirms gada, pagājušajā vasarā, LNT uzsāka raidījumu ciklu – Latvija, mēs tevi dzirdam. Šis raidījums tika pozicionēts it kā apolitisks, lai gan par tā politisko ievirzi retajam bija šaubas. Taču līdz ar vēlēšanām šis raidījums beidza savu eksistenci dabiskā nāvē. Un tad, kad nauda šīs domnīcas uzturēšanai izbeidzās, tajā mirklī TP gals kļuva neizbēgams.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais