Augusta referendumi pagājuši, dažādi eksperti izteikušies par šo pasākumu ieguvējiem un zaudētājiem, valdība sola respektēt lielas tautas daļas vēlmes, un, lai gan abi referendumi beigušies bez formāliem rezultātiem, tie noteikti ieviesīs zināmas korekcijas politiskajos procesos.
Apgalvot, ka valdošajiem šie referendumi ir kā pīlei ūdens, var tikai tie, kuri stāv ļoti tālu no politiskās virtuves. Taču ne par tautas nobalsošanai izvirzītajiem jautājumiem šoreiz gribētu runāt.
No politiskās cīņas viedokļa tas bija opozīcijas tiešs, frontāls uzbrukums koalīcijas pozīcijām. Šāda uzbrukuma primārais mērķis ir pretinieka teritorijas ieņemšana. Šajā gadījumā – valsts vara, ko ģeogrāfiskā nozīmē simbolizē Jēkabiela un Brīvības bulvāris. Skaisto lozungu, ar kādiem šīs paramilitārās operācijas tika dekorētas, vienīgais nolūks ir savu atbalstītāju armijas iedvesmošana un mobilizācija uz varoņdarbiem. Gluži tāpat kā reālā karadarbībā. Cilvēkus, kuri tic šiem lozungiem, pārliecināt par to butaforisko raksturu nav iespējams. Vēl jo vairāk, ja faktiski nekas nemainās, reāli zaudējumi nav ciesti un iespējamās uzvaras sekas izvērtēt nekad nebūs iespējams.
No šāda viedokļa Latvijas politisko batāliju organizētāji ir nesalīdzināmi izdevīgākās pozīcijās nekā, piemēram, Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kam pavisam drīz, tiklīdz būs norimusies patriotiskā eiforija, var gadīties, ka būs savas tautas priekšā jāatbild: par ko gan krita Gruzijas militārpersonas un civiliedzīvotāji nesenā konflikta laikā? Kāds ir kampaņas par konstitucionālās kārtības atjaunošanu Dienvidosetijā reālais rezultāts?
Mūsu opozicionāriem nekas tāds nedraud. Par spīti nominālajam zaudējumam viņi turpina runāt "tautas" vārdā. Turklāt jāteic, ka viņiem tas labi sanāk. Nu gluži kā kādreiz tagad par taukmūļiem dēvētajiem. Mani neatstāj sajūta, ka daudzi opozīcijas spēku ģenerāļi – ne ierindnieki un zemākā ranga virsnieki – ir dziļi gandarīti par abu referendumu rezultātiem. No vienas puses, tie beidzās bez rezultātiem, tātad nav jāuztraucas par iespējamo atbildību par to izraisītajām sekām, bet, no otras, – savāca pietiekamu daudz atbalstītāju, lai turpmākās sarunas varētu notikt no spēka pozīcijām.
Uz ko balstās šīs sajūtas? Satversmes grozīšana tik būtiskā jautājumā kā tautas iespējas atlaist Saeimu ir ļoooti nopietns pasākums. Tiem, kuri vēlētos ironizēt par šo manu "ļoooti", uzdodu pavisam elementāru jautājumu: kāpēc gan nevienā ES valstī nav šādas konstitucionālas normas? Acīmredzot tam ir kāds pamats. Arguments "tas tāpēc, ka nekur citur nav tik ciniskas, nekvalitatīvas, korumpētas utt. valdošās elites" nav uzskatāms par nopietnu. Ja kāds šos propagandistiskos saukļus lietotu starptautiskā juristu – konstitucionālo tiesību ekspertu konferencē, tad automātiski sevi kvalificētu kā diletantu – juridisko profānu.
Lai gan arī vispāratzīti juristi pieļauj iespēju šādu konstitucionālo normu iekļaut Satversmē. Galu galā tas, ka nekur citur tāda norma nepastāv, vēl nav pietiekams arguments, lai to noraidītu kā tādu. Problēma, nenoliedzami, ir apspriešanas vērta. Cits jautājums, cik juridiski korekti bija arodbiedrību izvirzītie grozījumi. Radās iespaids, ka šie Satversmes grozījumi bija pakārtoti tikai vienam mērķim – atlaist šo pavisam konkrēto Saeimu. Arī liels skaits par šiem grozījumiem balsojošo domāja tieši tāpat. Taču Satversme nav pieskaņojama katrai konkrētai valdībai vai Saeimas sasaukumam. Tas ir stratēģisks dokuments, valsts uzbūves pamatakmens. Tie, kuri tagad apvaino latviešu tautu infantilismā, kalpu garā, kūtrumā un laiskumā, manuprāt, ļoti vienkāršoti, pat primitīvi uztver Latvijas valstiskumu. Valsts tomēr nav smilšu kaste, kur kaprīziem bērneļiem spēlēties un smiltīm svaidīties. Esmu pārliecināts – tas, ka šie grozījumi netika pieņemti, latviešu tautai ilgtermiņā tikai ļaus izvairīties no politiskām jukām un nestabilitātes.
Situācija ap pensiju grozījumiem ir vēl kuriozāka. To ideoloģiskais tēvs Aigars Štokenbergs ilgus gadus bija viens no opozicionāru nīsto oranžo spices vīriem – vairākkārtējs ministrs. Nevienā publiskās uzstāšanās reizē viņš ne ar pušplēstu vārdiņu nekad nebija ieminējies par pensionāru grūto stāvokli un vitālo nepieciešamību situāciju vērst par labu. Nu, nav oranžo nometnē katrs vārds jāsaskaņo ar Mākoņtēvu. Sliktākajā gadījumā var tā neuzkrītoši ieminēties par sociāli atbildīgu politiku, nepieciešamību būtiski uzlabot pensionāru likteni utt. Līdz pat brīdim, kad Štokenbergs tika izmests no Tautas partijas, viņš pat ar niecīgākajiem mājieniem nebija izpelnījies šāda veida atpazīstamību. Cita lieta, ja viņš būtu TP rindās uzstājies kā kvēls pensionāru aizstāvis un, neatradis partijā domubiedrus, veidojis savu politisko organizāciju. Nekā tāda nebija.
Tagad Štokijs un viņa aizstāvji ar godmanisku dramatismu runā, ka šī ziema būs pensionāriem grūtākā, kāda vien bijusi. Skatoties uz šiem it kā inteliģentajiem cilvēkiem, nekādi nevaru saprast, vai viņi runā nopietni vai ir vienkārši atrāvušies no zemes.
Neviens nenoliedz, ka pensionāru dzīves līmenis ir nepiedodami zems, taču teikt, ka tas ir katastrofāls un sliktāks nekā jebkad, ir ignorēt faktus. Kur jūs, kungi, bijāt un ko teicāt 1995. gadā, kad notika pensionāru masveida izlikšana no dzīvokļiem un vidējā pensija bija 30,23 lati? Kad pensionāri pārsvarā iepirkās tirgū un ilgi pa to staigāja, meklējot lētākus kaulus, reņģes un miežu putraimus par santīmiem. Šodien frāze "reņģu ēdāji" skan kā nievīga metafora, kamēr toreiz tā bija kā spļāviens sejā. Taču nav nemaz tik tālu jāatkāpjas pagātnē. Vēl pirms pieciem gadiem – 2003. gada 2. ceturksnī – vidējā pensija valstī bija 64,20 latu. Šogad otrajā ceturksnī – 136,47 lati. Tātad vairāk kā dubultojušās. Patēriņa cenas šajā laikā pieaugušas par 49,3 procentiem. Reālais dzīves līmenis nenoliedzami ir audzis. Tad kāpēc gan pēkšņi šī histērija, ka pensionāri mirst badā, nākamā ziema būs viņiem smagāka, nekā jelkad līdz šim piedzīvots, utt.?
Ja kādam referendumu rezultāti ir kā pīlei ūdens, tad tie ir paši opozicionāri. Lai gan tauta pārliecinoši noraidīja Štokenberga iniciētos Pensiju likuma grozījumus, tas viņu jau nākamajās dienās netraucēja pieprasīt labklājības ministres Ivetas Purnes demisiju. Ar savu populistisko ālēšanos viņš pavisam bojā savu kādreiz nosvērta un loģiski domājoša cilvēka reputāciju. Iespējams, Jurģis Liepnieks labāk saprot pūļa psiholoģiju, un tieši uz šā slāņa elektorātu savu likmi nolēmis izdarīt Štokijs un Co. Sekmes viņam nenovēlēšu.