Nav ne mazāko šaubu, ka Latvija ir visvairāk trūkuma nospiestā valsts Eiropā. Es nepārteicos, nevis Eiropas Savienībā, bet gan Eiropā. Jo diez vai Eiropā, ieskaitot Moldovu, Albāniju, Ukrainu, nemaz nerunājot par Baltkrieviju, būtu kāda valsts, kur tikai trīs procenti cilvēku valsts ekonomikas attīstību uzskatītu par labu esam un tikai 10 procenti aptaujāto valsts iedzīvotāju savu materiālo stāvokli uzskatītu par normālu.
Vismaz tādi ir SKDS aptaujas veiktie dati. Latvijas iedzīvotāju pesimisms turpina pieaugt. Tādi ir ziņu virsraksti, komentējot šo aptauju. Šādi aptaujas dati iegūti situācijā, kad Latvijā pēdējos trijos četros gados vidējās algas un pensijas ir dubultojušās, bezdarba līmenis (vismaz lielākajās pilsētās) ir tuvs savam statistiskajam minimumam. Rodas jautājums: kas ir iemesls tik tumšam savas un valsts dzīves skatījumam?
Te ir vairāki faktori. Pirmkārt, kopš 2003. gada ir ievērojami palielinājies iedzīvotāju rīcībā esošo naudas līdzekļu daudzums. Ne tikai kā par savu darbu saņemtā nauda, bet arī milzīgi kredītu resursi. Šie līdzekļi palīdzējuši būtiski paaugstināt dzīves standarta līmeni. Jauna, nevis no Vācijas atdzīta lietota automašīna un pēc visiem Eiropas standartiem labiekārtots dzīvoklis (māja) ir norma, lai cilvēks nejustos kā no sabiedrības izstumto klubiņa biedrs. Skolas vairs neorganizē ekskursijas pa Latgali vai Latvijas pilīm, bet vismaz ar prāmi uz Stokholmu vai tālāk uz Eiropu ne tikai ar autobusiem, bet arī ar lidmašīnām.
Taču pie laba ļoti ātri pierod. Runājot ar cilvēkiem, viens no vislielāko neapmierinātību izraisošiem faktoriem ir šāds: cenas pie mums gluži kā Eiropā, bet kāpēc algas ir daudz zemākas? Un te nekādi loģiski argumenti vairs nelīdz. Tas, ka Latvija piecdesmit gadus bija izkritusi no aprites, ir pilnībā izgaisis no cilvēku apziņas. Laiks, kad ceļojums uz ārzemēm bija kas īpašs un piecpadsmit gadus vecs golfiņš gluži pieņemams pārvietošanās līdzeklis, ir aizmirsies kā nekad nebijis. Un labi, ka tā. Par to būtu jāpriecājas. Taču nē. Gribam vēl. Gluži kā mazi bērni, kas, lielveikalā ieraudzījuši katru kārotu rotaļlietiņu vai gardumu, vēlas to ielikt iepirkumu groziņā un sāk skaļi brēkt, ja vecāki sāk ko runāt par naudas daudzumu maciņā.
To, ka Latvijas valsts ekonomika un, atļaušos arī teikt, sabiedrības mentalitāte ir fundamentāli atpalikusi no vecās Eiropas, cilvēki gluži vienkārši negrib pieņemt. Gluži kā bērni nevēlas izprast ierobežotās vecāku iespējas, jo, lūk, "Pēterīša vai Anniņas tētis to sniega dēli vai stilīgo telefonu var atļauties". Līdzīga situācija ir izveidojusies Vācijā, kur gandrīz divdesmit gadus pēc valsts apvienošanās – par spīti simtiem miljardu (!) investīcijām – Austrumvācija visos rādītājos būtiski atpaliek no Rietumu federālajām zemēm un cilvēkos aug sarūgtinājums.
Diemžēl šo sabiedrības infantilo nespēju objektīvi izvērtēt iespējas bez mazākās kautrības izmanto spēki, kuri nav tikuši pie teikšanas. Gluži kā mammas jaunais mīļākais ar dārgām dāvanām cenšas savā pusē pārvilkt bērnus. Es šeit negribētu valdību nostādīt tādā kā tēva lomā, tomēr Latvijas sabiedrībā joprojām ir spēcīga patriarhālā izpratne par lietu kārtību, un sabiedrība joprojām gaida, ka valdība par viņiem gādās un rūpēsies. Nenoliegšu, ka valdībai arī šādas funkcijas jāveic, jo tā galu galā ir visapjomīgākā maka turētāja šajā valstī. Satrauc kas cits.
Opozīcijas spēki, kurus nepārprotami informatīvi atbalsta noteikta mediju grupa, neslēpti priecājas par katru sīkumu, kas šo valsti parāda negatīvā gaismā. Es speciāli saku: nevis valdību, bet valsti, jo aiziet līdz pat tādiem kurioziem, ka pat dabas untumi tiek uzrādīti kā valdības vaina. Atceros, ka šopavasar, kad marta beigās negaidīti uzkrita bieza sniega sega, Latvijas sabiedriskā televīzija rādīja sižetu no kādām lauku mājām, kur saimniece, nikni šķūrējot sniegu, aicināja satiksmes ministru Aināru Šleseru to darīt viņas vietā, jo, lūk, viņa nevarot ar savu mašīnu izbraukt no pagalma. Labi, cilvēks dusmās ne to vien var pateikt. Bet kāpēc šis sižets jārāda visai Latvijai?
Atbilde ir pavisam skaidra - lai radītu negatīvu iespaidu par šo konkrēto ministru un par valdību kopumā. Vai mediju uzdevums demokrātiskā valstī ir objektīvi izvērtēt notiekošo vai arī radīt iespaidu? Veidot kādu noteiktu virtuālo realitāti, ko uzdot par patieso? Rezultātā minētās mediju grupas saskaņotā versija par realitāti tiek ievadīta starp vidusmēra pilsoni un empīrisko realitāti, anulējot individuālā sprieduma lomu. Latvijas iedzīvotājam, kurš ir cieši ietīts izkropļotas informācijas plīvurā, realitāte ir šīs mediju grupas pasniegtā versija, nevis pati īstenība, kam vajadzētu veidot viņa uzskatus. Šī mediju grupa ir kā aģentūra, kas nodarbojas ar notikumu "pareizu interpretāciju".
Nav jābūt psihologam, lai zinātu – ja cilvēkam diendienā saka, ka viss ir slikti, ka viņš dzīvo nožēlojami, ka vecāki (valdība) par viņu nedomā un negādā, ka rūpējas tikai par sevi, lai cik noturīga būtu viņa psihe, viņš galu galā sāk visam tam noticēt – neatkarīgi no reālās situācijas. Vai arī vairs netic nevienam šo iestāstītāju vārdam, pat ja viņi saka patiesību. Diemžēl šāda situācija ir izveidojusies latviešu informatīvajā telpā. Informācijas vietā tiek tirgota propaganda. Cilvēku psihe ir tā iekārtota, ka izraisīt bailes, naidu, ir daudz vieglāk nekā prieku, laimi, mīlestību. Ne velti aktieri stāsta, ka nospēlēt neliešu lomas ir vieglāk nekā cēlus varoņus. Nav brīnums, ka propagandas karā uzvar tumsas tirgoņi. Un SKDS pētījums to apliecina.