Runājot par Latvijas stratēģisko attīstību, bieži tiek piesaukts vīzijas trūkums. Vārdu salikums izcila mazā ekonomika vai tamlīdzīgi saukļi ir mēģinājums Kongo džungļu iemītniekam aprakstīt sniegu.
Proti, paskaidrot to, ko cilvēks nekad mūžā nav redzējis vai izjutis. Tāpēc piedāvāju vīziju, kas kļuvusi iespējama, pateicoties pēdējā laika notikumiem pasaulē.
Nupat notikusī Vācijas, Francijas un Krievijas līderu tikšanās Francijas pilsētā Dovilā ieskicē jaunu stratēģisko kārtību Eiropas kontinentā. Proti, ciešāku, uz pragmatiskiem apsvērumiem balstītu Eiropas Savienības un Krievijas sadarbību. Šajā kontekstā pavisam citā tonalitātē iezīmējas Vācijas kancleres Angelas Merkeles nesenie izteikumi par multikulturālas sabiedrības izveides izgāšanos. Arvien skaidrāk iezīmējas nevis Rietumu – Austrumu, bet gan Ziemeļu – Dienvidu pretnostatījums. Lai neteiktu smagāk, kristietības un islāma pasaules konfrontācijas briesmas. Šajā situācijā Eiropas Savienībai Krievija kļūst par stratēģisko partneri. Gribam to mēs vai ne. Ja tas notiek neatkarīgi no mūsu vēlmēm, tad atliek no tā izsist labumu. Kā?
Paskatīsimies uz Strasbūru. Kas tā ir par pilsētu? Provinciāla Francijas nomale, Vieta, kur pārklājas Francijas un Vācijas intereses. Tieši tāpēc Strasbūra, līdzīgi kā Brisele, ir izvēlēta par vienu no ES centriem, jo atrodas it kā starp kaut ko lielu, pati nebūdama liela. Un tagad paskatāmies uz Eiropas karti un cenšamies iedomāties, kāds varētu būt stratēģiskais spēku samērs
2025. gadā? Ja Krievija un ES atrodas ciešā sadarbības blokā, tad kur varētu atrasties šīs sadarbības koordinējošais centrs? Tās ir trīs Baltijas valstis, bet pagaidām vēl vislabākā aviācijas satiksme ir tieši Latvijas galvaspilsētai Rīgai. Mums paveras fantastiskas iespējas. Diemžēl Latvijā liela sabiedrības daļa par šīm iespējām negrib pat dzirdēt. Šai pozīcijai ir fundamentāla bāze. Tiek uzskatīts, ka galvenais latviešu nācijas pastāvēšanas drauds ir pazušana krievvalodīgo jūrā un glābiņš no tās ir maksimāla norobežošanās no Krievijas un visa krieviskā. Manuprāt, latviešu tautas lielākais pastāvēšanas drauds ir ārkārtīgi pazeminātais pašvērtējums. Ar esošo pašapziņas līmeni latviešu tautai nav nākotnes. Jautājums – kā to paaugstināt?
Var no Dziesmu svētku tribīnes aicināt tautu atkārtot – mēs esam diži, mēs esam vareni! Var ziemas spelgonī ar atkailinātiem torsiem stāvēt pie Saeimas un protestēt pret Abrenes atdošanu, bet var arī veidot valsti, kuras galvaspilsētai ir stratēģisks skanējums. Kā Briselei, Strasbūrai, Davosai, Frankfurtei un citām pilsētām. Kas notiek, ja mēs turpinām norobežoties no Krievijas un audzējam pašapziņu, skatoties uz Krieviju un krieviem no augšas un atkārtojot – mēs esam stipri un vareni (lasi: dziedot – mēs sitīsim tos utainos)?
Iedomāsimies, ka par ES un Krievijas sadarbības centru kļūst Viļņa. Tur regulāri tiekas augstas ES un Krievijas amatpersonas, notiek sanāksmes, semināri utt. Viļņas lidosta attīstās, debesskrāpju rajons Neres upes krastā kļūst arvien plašāks, un starpība starp Lietuvas un Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju palielinās mums par sliktu. Latvieši katra teikuma galā mazohistiski sevi salīdzina vairs ne tikai ar Igauniju, bet arī ar Lietuvu. Kādā veidā šajā situācijā audzēt nācijas pašapziņu?
Latvieši ir ļoti jauna nācija. Viena no jaunākajām Eiropā. Nācijas tēvi – Valdemārs, Barons, Pumpurs, Auseklis un citi – bez izņēmuma kā latviešu tuvākos sabiedrotos redzēja krievus un Krieviju. Rīga bija liels industriālais centrs cariskās Krievijas laikā. Kārlim Ulmanim 1939. gadā rūpniecības apjomus izdevās atjaunot līdz 25% no 1913. gada līmeņa. PSRS laikos Rīga atkal kļuva par industriālu centru. Atjaunojot neatkarību, šī industrija sabruka. Tagad 20 gadus jau esam integrēti Rietumu tirgū un septiņus gadus jau ES. Kur ir kaut viens liels ekonomiskais projekts? Zviedru bankas mūs kā bērnus iedzina parādu jūgā, aptīrīja un turpina tīrīt. Latvieši masveidā strādā Britu salās un nākamgad pēc darba tirgus atvēršanas brauks apkalpot atkritumu savākšanas mašīnas Vācijā.
1939. gada rudenī latvieši gavilēja, kad vācieši kāpa kuģos un devās uz fāterlandi. Bet viņiem par to būtu bijis jāraud, jo, paskatoties apkārt, kļūtu skaidrs, ka rīt vāciešu vietā jau būs krievi. Senais naids pret vāciešiem toreiz neļāva izdarīt pareizos secinājumus. Arī tagad naids pret krieviem aizmiglo acis un traucē izdarīt pareizos gājienus. Bet ir visas iespējas izvilkt lielo laimestu. Vajag tikai drosmi paskatīties patiesībai acīs.