Vai melnais gulbis atlidojis?
Pirmdienas vakarā pēc ziņas, ka Turcijas galvaspilsētā Ankarā noticis atentāts pret Krievijas vēstnieku Andreju Karlovu un tā dēļ viņš miris, viens no redzamākajiem Krievijas prezidenta Vladimira Putina vārdu un darbu interpretētājiem, politisko notikumu komentētājs Staņislavs Belkovskis sociālajā tīklā twitter ievietoja melna gulbja attēlu.
Terminu «melnais gulbis» mūsdienu interpretācijā (viduslaikos ar to apzīmēja kaut ko neiespējamu) 2001. gadā ieviesa libāniešu izcelsmes amerikāņu risku analītiķis Nasims Nikolass Talebs, lai apzīmētu kādu pilnīgi negaidītu, iepriekš neparedzamu notikumu, kurš kardināli maina situāciju. Slavenākie pasaules melno gulbju piemēri - Gavrilas Principa atentāts pret Austroungārijas kroņprinci Franci Ferdinandu 1914. gada 28. jūnijā vai 2001. gada 11. septembra uzbrukums Dvīņu torņiem Ņujorkā.
Pirmā Krievijas un Turcijas reakcija uz notikušo slepkavību ļāva domāt, ka Belkovskis ir pārsteidzies, šo notikumu paceļot melnā gulbja rangā, jo gan Putins, gan Turcijas līderis Redžeps Tajips Erdogans pēc savstarpējas telefonsarunas izteicās ļoti samiernieciski, sakot, ka šī slepkavība vērtējama kā provokācija, kuras mērķis ir nepieļaut abu valstu attiecību normalizāciju. Uzkrītoši bija redzams, ka ne Krievija, ne Turcija nav ieinteresētas situāciju eskalēt un incidentu izmantot vienai pret otru. Taču melno gulbju specifika ir tāda, ka ne vienmēr to atlidošanas sekas ir redzamas uzreiz. Piemēram, ne uzreiz PSRS sabiedrība saprata, ka atentāts pret Ļeņingradas komunistu pirmorganizācijas vadītāju Sergeju Kirovu 1934. gada 1. decembrī ir iedarbinājis to terora mašīnu, kas pilnu gaitu uzņēma 1937. gadā.
Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ir amatpersona ar īpaši augstu valstisko statusu. Tāpēc Putins pat gribēdams nevarēs izlikties, ka šī slepkavība ir maznozīmīgs starpgadījums, par kuru nav vērts īpaši uztraukties un ilgstoši atcerēties. Tāda līmeņa incidentiem ir tendence uz savu neatkarīgu dzīvi (attīstību), vēl jo vairāk tāpēc, ka parasti šādus notikumus politiķi cenšas izmantot savās interesēs. Tā, piemēram, Turcija jau norāda uz Erdogana galveno sāncensi un politisko ienaidnieku, ASV dzīvojošo Fetulahu Gilēnu. Arī Krievijā runā par spēkiem, kas «aiz visa tā stāv».
Kādas varētu būt šī atentāta sekas? Manuprāt, Putinam nepatīkamākais variants būtu, ja Krievijas iedzīvotāju masu apziņā sāktu parādīties jautājumi - ko mēs darām Sīrijā un kādi tur ir mūsu mērķi? Līdz šim Krievijā valdīja nesatricināma pārliecība, ka Sīrijā notiek globālais karš (TV ekrānos) starp Krieviju un ASV. Alepo ieņemšana tika uztverta gandrīz kā mazās Vašingtonas ieņemšana. Spriežot pēc Putina retorikas, arī viņš pats šo karu uztver līdzīgi, lai gan realitātē (kas šodienas pasaulē kļuvusi ārkārtīgi maznozīmīga) tur notiekošais ir izteikts sunnītušiītu karš, kurā sev par nelaimi vispirms iejaucās Rietumi, bet pēc tam arī Krievija. Tā kā Rietumi Sīrijā nostājās sunnītu pusē, tad Krievija attiecīgi pretējā - šiītu pusē.
Taču Solovjova TV šovu skatītāju acīs šāda kara interperetācija šķiet pārāk sīka. Gribas televizora ekrānā redzēt titānu cīņas, tāpēc arī šoreiz, tāpat kā vienmēr, tiks meklēti (visticamāk, televizorā arī atrasti) globālie terorisma sponsori. Taču miljoniem TV skatītāju redzēja arī vēstnieka slepkavas fanātiskos kliedzienus: Allahu akbar! Neaizmirsīsim Alepo! Ikviens krievs, atrodoties islāma valstī, var pēkšņi sajusties kā mērķis. Ikviens krievs pēkšņi var apjaust, ka jūtas apdraudēts nevis kaut kur «naidīgajos» Rietumos vai Amerikā, bet gan tieši «draudzīgajās», «Rietumu apspiestajās» islāma valstīs un pat pašu mājās. Ikvienam krievam var galvā kaut kas saslēgties galīgi ne tā, kā to gribētu Putins.
Līdz šim Krievijas publiskajā telpā Sīrijas karam bija izteikti virtuāls raksturs, un tagad tas pamazām var ienākt reālajā dzīvē, kas daudziem var radīt nepatīkamu pārsteigumu. Kā tad tā? Visu laiku bezrūpīgi «karoju» datora monitorā un pie TV ekrāna, bet tagad pēkšņi karš pagalmā aiz loga. Līdz šim Putina ārpolitikas rezultātus Krievijas iedzīvotāji apsprieda tikai Solovjova šovos. Var gadīties, ka šie rezultāti pārvietojas no televizoru ekrāniem uz ikdienas sadzīvi ar gluži negaidītām sekām. Ja tā notiks, tad melnais gulbis būs atlidojis.