Eiropa nav nevarīga tante
Šīs nedēļas pasaules svarīgākā ziņa bija Francijas varas iestāžu uzsāktā nelegālo imigrantu nometnes – Kalē «džungļi» likvidācija. Pirms runājam tālāk, jāpasaka, ka, migrantu krīzei sākoties, biju nosacītajā «velkamistu» pusē. Esmu daudzkārt bijis ārpus Eiropas un nekad neesmu savu bālģīmību uztvēris kā īpašu privilēģiju. To, ka esmu piedzimis ar baltāku ādas krāsu, nekāda ziņā neuzskatu par kādu savu nopelnu. Tāpēc uz cilvēkiem cenšos skatīties, nevēršot uzmanību uz viņu ādas krāsu. Atzīšos, ka ne vienmēr izdodas, bet šoreiz nav runa par to.
Kad Kalē «džungļu» nometnes iemītnieks televīzijas kameras priekšā apņēmīgi saka, ka nekādas citas nometnes Francijā viņu neinteresējot, jo viņa mērķis ir nokļūt Anglijā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka viņš šo mērķi sasniegs un pensijas vecumu sagaidīs Anglijā. Svarīgākā šajā situācijā ir viņa nesatricināmā apņēmība. Ja kāds kaut ko ir cieši apņēmies, tad viņš to izdarīs. Tie vairāk nekā 7000 cilvēku, kuri līdz šim atradās Kalē «džungļos», pārsvarā ir nelegāli ieradušies no Sudānas. Atpakaļ Āfrikā viņi neatgriezīsies ne ar kādiem nosacījumiem. Viņi savu izvēli jau ir izdarījuši.
Esmu Āfrikā bijis vairākkārt un šos cilvēkus labi saprotu. Lai ko teiktu dažādi Rietumu nīdēji, Rietumeiropa šobrīd ir cilvēkiem viskomfortablākā uzturēšanās telpa pasaulē. Tā ir tik komfortabla, ka no septiņiem miljardiem cilvēku, kas šobrīd dzīvo uz pasaules, kāds miljards (kā minimums) ar lielāko prieku pārvietotos uz turieni. Eiropa to it kā saprot, bet līdz pat pēdējam brīdim atsakās uz to adekvāti reaģēt.
Nelegālie (pat pēc Francijas standartiem) «džungļu» iemītnieki faktiski ilgstoši terorizē vietējos robežsargus, autovadītājus, apkārtējos iedzīvotājus, bet varas iestādes pret šiem sociāli agresīvajiem elementiem izturas kā pret jēlām olām. Galvenais tiesībsargu uzdevums ir - tikai nesakaitināt šos nabadziņus. Man ir iznācis runāt ar Francijas mediju pārstāvjiem, un viņi pret šiem migrantiem neizjūt nekādu naidu vai nepatiku. Valdošās izjūtas ir žēlums. Tuvākā analoģija Latvijā ir kā pret patversmē nonākušiem suņukiem.
Latvijā valdošā attieksme pret migrantiem ir fundamentāli cita un ļoti daudz ko pasaka par mums pašiem. Par to šoreiz nerunāsim, lai gan šī attieksme patiesībā ir galvenais, par ko būtu jārunā. Tā triviālā iemesla dēļ, ka šobrīd cilvēce ir nonākusi gluži kā krustcelēs, un arī mums ir jāizšķiras. Vai mūsu humānisms, vēlme palīdzēt neapdraud mūs pašus vai tieši otrādi - vai atkritiens atpakaļ neiecietībā, egoismā nesagraus to komfortablo vidi, kurā dzīvo Eiropa.
Mēs Latvijā varam, cik gribam, gānīt Rietumus, tur valdošos tikumus un likumus, bet patiesībā sirds dziļumos mēs būtu laimīgi, ja dzīvotu līdzīgā vidē. Ja mēs rūpīgāk ieklausītos sevī, tad saprastu, ka būtībā jau apskaužam tos rietumeiropiešu pensionārus, kuri var braukāt apkārt pa pasauli, nedomājot par atlaidēm veikalos. Tāpēc uz Eiropu jāskatās kā uz paraugu - ko no turienes paražām pārņemt un ko ne.
Jautājums, kuru šodien uzdod Francijā, ir ļoti smags - vai kļūstot neiecietīgākiem pret migrantiem, nekļūsim neiecietīgāki cits pret citu. Diemžēl Latvijā attieksme pret veciem cilvēkiem, invalīdiem un citiem dzīves pabērniem nav tā labākā, un nevajag domāt, ka pret vieniem varam būt jauki un iejūtīgi, bet pret citiem asi un agresīvi. Ja tev riebjas melnie, geji, krievi vai kādas citas cilvēku grupas, tad, visticamāk, tu sev apkārt veidosi vidi, kur cilvēks cilvēkam vilks un viena cilvēku kopība karo ar citu.
Rietumeiropa šo attīstības posmu jau ir aizvadījusi pagātnē, lai gan mums šķiet, ka tā ir zaudējusi zināmu imunitāti. Iespējams, ka tā arī ir, bet, visticamāk, imunitāte ir tikai mazliet apspiesta. Tiklīdz radīsies būtiski apdraudējumi, «baltais» cilvēks atradīs sevī spēku par savām tiesībā pastāvēt. Tramps un ar to saistītā sociālā kustība par to liecina. Ar to nekādā ziņā negribu atbalstīt Trampa neandertālistiskos uzskatus, bet viņu uztveru kā redzamāko personu, kurš iestājas par valdošā kursa korekciju, kas liks arī pamatplūsmas politiķiem saprātīgi koriģēt savu domāšanu.
Ja runājam par konkrēto migrantu krīzi, problēma ir drosmes trūkumā. Ir vajadzīgs precedents. Līdz šim Francijas un citu Rietumeiropas varas iestāžu attieksme pret nelegālajiem migrantiem ir līdzīga tai, kāda pie mums ir pret tām nelaimīgajām vistām. Humānisms pāri visam. Ar abām rokām par, bet kad viltus humānisma tabu tiks pārkāpts un pret nelegālajiem migrantiem vērsīsies ar to pašu likuma bardzību kā pret jebkuriem citiem likumpārkāpējiem, tad arī Eiropa apliecinās, ka tā nav nevarīga tante.