Tautas partijas ultimātu Dombrovskim – parakstīt divpusēju vienošanos par neatliekamu rīcību – koalīcijas partneri neuztver nopietni. Tautas partija acīmredzot vairs netiek uztverta kā kādreiz – kā ietekmīgs politisks spēks, ar kuru nedrīkst nerēķināties.
Arī partijas līderis Andris Šķēle vairs nav tāda politiskā figūra, kuru godbijīgi uzklausa. Par spīti lielākajam Saeimas deputātu skaitam, oranžie kļuvuši par politiskajiem nespējniekiem, par kuru izlēcieniem drīkst augstprātīgi pavīpsnāt. Tautas partija ar Jauno laiku ir mainījušās lomām. Tagad Jaunais laiks cenšas pozicionēties kā nopietna, racionāli orientēta partija, kamēr Tautas partijai ierādīta destruktīvo populistu un mūžīgi neapmierināto opozicionāru loma. Tautas partija nonākusi līdzīgā statusā, kādā jau gadiem ilgi atrodas tēvzemieši, proti, ir gatava paciest nemitīgus pazemojumus apmaiņā pret vietu valdībā.
Izskatās, ka beidzot tomēr TP ir sadūšojusies iziet no valdības. Jautājums – vai tas partijai vairs ko līdzēs? Ikvienam politiķim acu priekšā rēgojas hrestomātiskais Demokrātiskās partijas Saimnieks precedents, kad partija ar lielāko deputātu skaitu Saeimā dažus mēnešus pirms vēlēšanām izgāja no valdības un pēc vēlēšanām aizgāja politiskā nebūtībā. Saimnieka bēdīgais liktenis nav vienīgais arguments, kāpēc TP tik ilgi ir atradusies un, iespējams, vēl kādu laiku atradīsies Dombrovska valdībā. Atrodoties valdībā un pārvaldot vairākas ministrijas, TP politisko piesūcekņu armija var turpināt baroties un par spīti krīzei turpināt trekno gadu ierasto dzīvi. Arī partijas spice, kurai būtu jādomā par ilgtspējīgu partijas stratēģiju, ilgstoši atradās maldīgu priekšstatu gūstā. Tika prognozēts neizbēgams Dombrovska valdības popularitātes kritums ziemas mēnešos. Tas ļautu, iegūstot politiskas dividendes, šo valdību gāzt, februārī, martā tai sasniedzot kritiski zemu popularitātes līmeni. Nekas tamlīdzīgs nenotika, un TP ir tuvu izmisumam. Nekas nenotiek tā, kā bija cerēts vēl vēlā rudenī, kad Šķēle atgriezās partijas līdera postenī.
Šahā ir termins cugcvangs. Tā ir situācija, kad ikviens gājiens noved pie zaudējuma. Tikai atšķirībā no pata situācijas, kad gājienu izdarīt nav iespējams un tiek fiksēts neizšķirts, cugcvanga gadījumā gājiens obligāti ir jāizdara un nav nekāda iemesla to nedarīt. Oranžie zaudē, ja viņi paliek valdībā, un tāpat zaudē, ja iziet no valdības. Šajā situācijā nevar vainot nevienu citu kā vien pašus oranžos.
Sēdēšana uz diviem krēsliem nekad nav nesusi labus rezultātus. Oranžie gribēja izmantot iespējas, kādas dod atrašanās valdībā, bet vienlaikus vēlējās norobežoties no valdības piekoptās politikas. Nākotnē politoloģijas studentiem liks apgūt ne tikai Saimnieka, bet arī Tautas partijas pieredzi, kā nevajag taisīt politiku. Oranžo krahs ir likumsakarīgs, bet viņu centieni vēl diktēt noteikumus – nožēlojami. Iespējams, ka koalīcijas partneri ļaus TP un tās līderim saglabāt seju un Šķēles ultimātu atklāti nenoraidīs, ļaujot oranžajiem turpināt palikt valdībā ar pēdējiem it kā pieņemamiem noteikumiem. Taču, paliekot valdībā, TP pazemošana turpināsies. Pašlaik arvien vairāk kļūst skaidrs, ka cerības uz kaut kādu mītisku partijas augšāmcelšanos ir pilnīgi bez pamata.
Zalāns atzīst, ka partijai ir paškritiski jāatzīst pieļautās kļūdas. Tā kā TP nekādas patiesas kļūdas neatzīst (viņi atzīst vienīgi pašsagudrotas pseidokļūdas, piemēram, piekāpību sociālajiem partneriem), palīdzēsim viņiem un uzskaitīsim kaut vai dažas. Jūs pieļāvāt, ka ilgus gadus sabiedriskajā televīzijā un radio politiskie propagandisti jūsu vadīto valdību sauc par bandu, kliķi un vēl citādi apsaukā. Jūs pieļāvāt, ka publiski ņirgājas par jūsu toreizējā partijas līdera fiziskajiem dotumiem. Jūs aizkulisēs lamājāt sorosiešus, bet publiski baidījāties šo vārdu skaļi izrunāt. Jūsu partijas biedrs Mareks Segliņš, neviena nelūgts, solījās aktīvi cīnīties pret katru, kas neatbalstīs Maizīša pārvēlēšanu ģenerālprokurora amatā. Kam Segliņš ar šo soli grib izpatikt? Vai tiešām viņš naivi cer, ka kāds no Maizīša politiskajiem faniem nobalsos par TP un pretī Segliņa uzvārdam ievilks krustiņu? Kā var tādus gļēvulīgus un vājus politiķus cienīt? Jūs cerējāt, ka atnāks Šķēle un atgriezīs partijai tās kādreizējo cieņu. Bet Šķēle aizbrauca uz dienvidzemēm sauli baudīt. Kā vienmēr ziemas tumšajos mēnešos.
Jebkurā citā gadījumā TP nākamajās vēlēšanās nebūtu nekādu izredžu tikt Saeimā. Taču šis ir īpašs gadījums, kas oranžos var brīnumainā kārtā glābt. Runa ir par politisko konkurentu vājumu. Latviskajā politiskā spektra daļā valda šausmīga pelēcība. Galvenie oranžo politiskie sāncenši apvienojušies priekšvēlēšanu apvienībā Vienotība. Vienīgais, kas šajā veidojumā savāktos kadrus vieno, ir vēlme tikt deputātos un kopējais naids pret spēcīgākiem līderiem. Lai arī Šķēles tvēriens acīm redzami vairs nav agrākais, uz Dombrovska, Kristovska, Āboltiņas, Štokenberga, Kampara un līdzīgu fona viņš izskatās vēl gluži sprauns un sprigans. Vienotības idejiskais ķīselis ļauj oranžajiem uzdoties par uzņēmēju aizstāvjiem un turpināt ekspluatēt darītāju tēlu iepretī Vienotības muldoņām. Tieši Vienotības līderu vājums ļauj pārējiem radīt pretspēli. Jo ātrāk un agresīvāk šī pretspēle tiks sākta, jo lielākas izredzes uz viņiem pozitīvu rezultātu. Taču, ja TP sekos Segliņa piemēram un centīsies atgūt neatgūstamo, tas ir, pielabināties un atgriezt sorosiešu kādreizējo labvēlību, tad Šķēle var droši pasūtīt ceļazīmi, lai gada nogali pavadītu siltajās zemēs. Latvijas politisko spēlētāju sarakstos Šķēles vārds vairs nebūs atrodams. Segliņa un līdzīgu vēja rādītāju laiks ir pagājis. Tauta vēlas redzēt stingrus līderus, kuri negrozās pa vējam. TP ir izvēles priekšā – būt stingriem savā pārliecībā (vienalga kādā) vai turpināt skaitļot un rēķināt, kā izdevīgāk izkrāsoties, lai smukāk izskatītos savās politiskajās bērēs.