Siltā, saulainā 2003. gada 20. septembra pievakarē kopā ar saviem jaunākā skolas vecuma bērniem izgāju no bērnudārza Ābelīte Majoros, kur bija ierīkots balsošanas iecirknis referendumam par Latvijas iestāšanos ES.
Bērnus biju speciāli paņēmis līdzi, lai viņi izjustu klātbūtnes efektu šim vēsturiskajam notikumam. Galu galā tieši viņiem pilnā mērā būs jāizbauda šā vēsturiskā balsojuma sekas. Izgājis no iecirkņa, jutos visai savādi. Gandarījuma izjūtas katrā ziņā nebija. Sajūta bija, it kā pats savām rokām būtu nobalsojis par valstiskās neatkarības nodošanu svešās, nezināmās rokās. Taču citas izejas nebija. Gan toreiz, gan arī vēl tagad uzskatu, ka iestāšanās ES bija vienīgais pareizais risinājums. Alternatīvas nebija. Un tomēr.
Latvijai iestāšanās ES bija aizvadītās trešā gadu tūkstoša pirmās desmitgades nozīmīgākais notikums. Pirms iestāšanas ES bija cerības, ka pie kopējā galda mēs tiekam aicināti kopējās eiropeiskās identitātes dēļ. Mēs uzskatījām, ka Latvija ir bijusi piederīga Eiropai un tikai vēsturiskās netaisnības dēļ tā uz laiku no kopējā ceļa bija nošķirta. Cerējām, ka iestājamies vienotā Eiropas draudzīgo tautu saimē, lai kopā virzītos uz priekšu un kopīgi pārvarētu grūtības. Lai būtu vienoti gan priekos, gan bēdās. Ka nesavtīgi tiekam aicināti kopīgā pulciņā kā līdztiesīgi partneri. Šīs ilūzijas sāka brukt, kad latviešu zemniekiem piešķirtās lauku subsīdijas izrādījās vairākkārt mazākas nekā tās, ko saņem veco dalībvalstu zemnieki, turpināja brukt, kad Latvijā tika likvidēta cukurrūpniecība, un pilnībā sabruka 2008. gada rudenī.
Šodien ir stilīgi vainot Godmani par neveiklo Parex bankas pārņemšanu. Spriedelēt par to, vai vispār bija jāpārņem šī banka vai bija jāļauj tai vienkārši aiziet pa burbuli. Pēc 2003. gada 20. septembra tautas nobalsojuma un sekojošās Latvijas uzņemšanas ES 2004. gada 1. maijā šādi spriedelējumi ir nevietā. Vienalga, kurš būtu bijis Godmaņa vietā, Parex banka tiktu glābta ar visiem tās īpašniekiem un sindicētā kredīta devējiem. Šajā kopībā, kur esam iestājušies, bankas ir īpašā, par visiem citiem vienlīdzīgākā statusā. Bankas ir pēdējās vispārējā cietēju rindā. Vispirms cietīs skolotāji, pensionāri, strādnieki, reālā ekonomikas sektora uzņēmēji, pat ierēdņi, un tikai tad, kad visi apkārtējie jau būs savilkuši jostas līdz pēdējam caurumiņam, tikai tad sevi sāks ierobežot bankas. Lai mūs nemulsina banku publiski paziņotie zaudējumu miljardi. Tie ir grāmatvedības manipulāciju zaudējumi. Treknie runči, kā baņķierus dēvē Rietumos, ir tikai mazliet patramdīti un tikuši cauri ar mazu izbīli.
Taču ne jau tikai Parex banka radīja Latvijā ekonomisko krīzi un nepieciešamību uzsākt nebeidzamo budžeta konsolidāciju. Kamēr zviedru banku lobijs mūs biedēja ar visai miglainu uzsēdināšanu uz Krievijas gāzes adatas, tikmēr mēs brutāli tikām uzsēdināti uz pavisam reālas zviedru kredītu adatas. Ir pilnīgi nevietā pārmest Latvijas sabiedrībai, ka tā bezatbildīgi ņēma kredītus ceļojumiem uz Ēģipti un dārgām automašīnām. Tas būtu tas pats, kas vainot bērnus, ka tie ievilināti viltīga narkodīlera tīklos, kurš skolas ballītē par velti dāļājis ecstasy tabletes. Vaina pirmām kārtām jāuzņemas tiem pieaugušajiem, kas šādu iespēju pieļāvuši.
Latvija iestājās ES ar pavisam niecīgu patstāvīgas saimniekošanas pieredzi. Kā naivi savā vaļā auguši bērni mēs tikām adoptēti pārtikušā un kulturālā ģimenē. Mēs cerējām, ka vecākie brāļi mūs pieskatīs un neļaus sastrādāt muļķības. Izrādījās, ka viņi ne tikai neatturēja mūs no blēņām (negausīgas kredītu ņemšanas), bet pat vēl paši uz to mudināja. Tagad, kad par sastrādāto jāmaksā, viņi par kaut kādu ģimenisku solidaritāti pat negrib dzirdēt un prasa atbildēt pēc pilnas programmas. Viņi aizdod naudu, lai mēs spētu apmaksāt viņiem piederošo banku atsūtītos rēķinus.
Saucot lietas īstajos vārdos, mēs esam pamatīgi uzmesti. Var teikt, ka tāds ir jauniņo liktenis vienalga kur. Vai tā ir skola, armijas daļa, sporta komanda, jauna darbavieta vai valstu savienība. Mēs sevi varētu mierināt, ka pēc desmit vai divdesmit gadiem, kad ES uzņems, teiksim, Ukrainu, mēs varētu ar saviem finanšu resursiem gāzties turp iekšā un uzsēdināt viņus uz kredītu adatas tāpat, kā ar mums to izdarīja zviedri. Vienīgā nelaime, ka pēc Parex bankas nacionalizācijas un kaut kad nākotnē gaidāmās privatizācijas mums vairs nav un nekad arī vairs nebūs vietējas izcelsmes bankas ar kaut cik starptautiski vērā ņemamu nozīmi. Līdz ar to mums nav cerību kādreiz kā vecākajiem izmantot jaunāko brāļu pieredzes trūkumu.
Nav šaubu, ka nākamajā desmitgadē vietējās izcelsmes kapitālam piederošu lielu uzņēmumu skaits turpinās samazināties. Latviešu uzņēmēji labākajā gadījumā paliks par īpašniekiem dažiem piena kombinātiem un atkritumu savākšanas poligoniem. Konservu Seskis un peļu slazdu fabrikants Nagainis ir slieksnis, par kuru augstāk latvietim nav lemts pakāpties. Tā tas bija Cepļa laikos, tā tas ir arī palicis globalizācijas ziedu laikā. Globālais kapitāls turpinās pārņemt tirgu, līdzīgi kā dāņu lielie traleri izsmeļ Rīgas jūras līča zivju krājumus pēc tam, kad vietējie zvejnieki savus kuģus nodevuši Liepājas metalurgam. Diemžēl mēs esam jauniņie komandā, kur mūsu vienīgais uzdevums ir nest veterāniem smagās sporta somas bez cerībām iziet laukumā kā pilnvērtīgiem spēlētājiem.
Sapnis par ES vidējā dzīves līmeņa drīzu sasniegšanu ir izsapņots. Tagad tiek lēsts, ka 2008. gada līmeni mēs atkal sasniegsim labākajā gadījumā 2014.–2015. gadā. Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens atklāti sludina, ka Latvija vēl gadu desmitiem (bet tikpat labi uz visiem laikiem) paliks atpalikusi ES nomale. Šo dāņu ekonomista viedokli varētu arī nepieminēt, ja vien tieši viņš nepārstāvētu to ekonomisko domu, kas visus šos gadus, kopš Latvija iestājās ES, tiek uzskatīta par visgodājamāko. Citēt M. Hansenu Latvijā vienmēr ir skaitījies labais tonis, un ekonomikas studenti, atsaucoties uz šo autoritāti, varēja droši pretendēt uz labām sekmēm. Tagad M. Hansens ciniski, taču neliekuļoti paziņo, ka brīnumi pasaulē nemēdz notikt un nav nekāda pamata cerībām Latvijai kaut kādā pārredzamā nākotnē pietuvoties attīstīto valstu līmenim.
Taču mēs melotu, ja teiktu, ka pēdējie desmit gadi pavadīti, mīņājoties uz vietas. Gluži otrādi. Lai gan trešā gadu tūkstoša pirmā desmitgade noslēdzas ar lejupslīdošiem ekonomikas rādītājiem, šajos desmit gados Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis ir ievērojami audzis. 2000. gadā vidējā bruto darba alga Latvijā bija 135 lati mēnesī vai 98 lati uz rokas. Šā gada septembrī vidējā alga valstī bija 433 lati (augustā vēl 483 lati). Darba samaksas līmenis ir audzis vairāk nekā trīs reizes. Šajā laikā visu preču un pakalpojumu cenas ir palielinājušās tikai par 67,3% (2009. gada novembris pret 2000. gada līmeni).
Datorus un internetu regulāri lieto vairāk nekā 60% Latvijas iedzīvotāju. 2000. gadā, pēc Latvijas Interneta asociācijas datiem, tikai nedaudz vairāk par 1% privātpersonu internetu lietoja mājās un kopumā interneta lietotāju īpatsvars bija 7% līdz 8%. Savukārt datorus regulāri lietoja tikai 10% līdz 12% iedzīvotāju. 2000. gadā mobilos tālruņus lietoja tikai 21% Latvijas iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem, bet tagad mobilo sakaru abonentu skaits jau pārsniedz iedzīvotāju skaitu.
Protams, šī attīstība lielākā vai mazākā mērā notiktu neatkarīgi no mūsu atrašanās ES, taču, par spīti rūgtajām mācībām, ko esam guvuši no šīs valstu savienības jau pirmajos piecos dalības gados, būtu bezgala naivi un vienkāršoti iedomāties, ka, 2003. gada 20. septembrī izdarot citu izvēli, mēs dzīvotu labāk vai vismaz citādi. Visticamāk pēc pusgada tiktu sarīkots jauns referendums ar vēl aktīvāku reklāmas kampaņu un galu galā Latvijas pilsoņi nobalsotu tā, kā tas bija izlemts bez mums. Un viss būtu atkārtojies pēc tā paša scenārija. Vienalga – Kalvīša, Godmaņa, Repšes vai Kristovska vadībā.