Pēc pirmās neoficiālās informācijas, Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā uzvarējusi Vienotība ar bijušo premjeru Valdi Dombrovski priekšgalā. Šo rindiņu rakstīšanas brīdī pieejamā informācija liecina, ka Vienotībai varētu būt pat četras vietas EP, bet sociāldemokrātiskajai partijai Saskaņa tikai viena.
Tas nozīmē, ka Saskaņas centra lēmums dažādām šīs apvienības sastāvdaļām startēt ar atseviškiem sarakstiem nav attaisnojies.
Krieviskajā spārnā galvenā intriga ir par to, kurš no kolorīto figūru (Cilēvičs, Ždanoka, Rubiks un Mirskis) kohortas šoreiz izvilks pilno lozi. Šobrīd izskatās, ka tā varētu būt Ždanoka. Ja Cilēvičs no Saskaņas atkal paliks ārpusē un viņa vietā uz Briseli tiks Mamikins, tad Cilēvičs būs vissmagāk no negaidītiem konkurentiem cietušais EP deputāta kandidāts Latvijas vēsturē. 2009. gada vēlēšanās viņš jau bija pārliecināts, ka mandāts uz Briseli kabatā, kad pēkšņi atklājās, ka viņu apsteidzis Mirskis. Tagad līdzīgu triku var izpēlēt Mamikins, un tādā gadījumā Cilēvičs atkal paliks ar garu degunu. Latviskajā spārnā līdzīgs jautājums ir par to, vai Ivetas Grigules masīvā reklāmas kampaņa būs nesusi augļus vai arī izrādīsies vējā izniekots «darbs un materiāls». Pirmie neoficiālie rezultāti liecina, ka Grigule tomēr tikusi pie kārotās biļetes uz Briseli.
Analizējot EP vēlēšanu rezultātus, jāņem vērā šo vēlēšanu jēdzieniskā specifika. Latvijas iedzīvotāji tās ar savu ikdienas dzīvi saista ļoti minimāli vai pat nekādi. Tās vairāk ir vēlēšanas tiem, kuri tajās paši balotējas. Rezultātā EP vēlēšanas pārvērtušās par «demokrātiskā darba pirmrindnieku» apbalvošanas ceremoniju, kur balvā ir iespēja vairākus gadus padzīvot «labā maizē» politisko pensionāru atpūtas namā Briselē.
Pazīstamā politikas komentētāja Iveta Kažoka LTV studijā uzdeva sev un skatītājiem retorisku jautājumu: «Kā mēs uztveram šīs vēlēšanas? Vai mēs atdodam savu balsi par tiem astoņiem cilvēkiem, kuriem tur vienā komandā jāstāv un jākrīt par Latvijas interesi (vienskaitlī, sic!), vai arī mēs domājam par Eiropas lielajiem jautājumiem, kas nākamajos piecos gados ir jāatrisina.» Pēc Kažokas pārliecības, domāt par kaut kādu «Latvijas interesi» ir nožēlojami sīki un atpakaļrāpulīgi. Jādomā par «Eiropas lielajiem jautājumiem», kamēr mūsu nacionālie vai vēl vairāk personīgie jautājumi jānogrūž vistālākajā atvilktnē.
Tā kā starp tiem, kuri, par spīti karstumam, uz vēlēšanām tomēr aizgāja, bija samērā liels tieši šo «lielo Eiropas jautājumu» risinātāju īpatsvars, tad jau tagad varam droši teikt, ka nekāda komanda vienotai cīņai par «Latvijas interesi» nesanāks. Vairākums ievēlēto pārstāv politiskos spēkus, kuros vārdi «nacionālās intereses» skan kā piedauzīgi. Par to nav jābrīnās, jo Kažoka un viņas domubiedri vietējā līmenī dara visu, lai šiem vārdiem sabiedrībā būtu nievīga pieskaņa.
Ja runājam par citām šo vēlēšanu mācībām, tad interesi rada Grigules rezultāts. Ja viņa patiešām tiks ievēlēta, tad tas būs kārtējais apliecinājums jau sen zināmam (bet katru reizi apšaubītam) faktam, ka masīva reklāmas kampaņa savu darbiņu padara, pat ja tā nav visai «gudra». Grigule būs iebraukusi Eiroparlamentā, kā sportisti mēdz teikt, «ar gaļu» (nevis smadzenēm). Var iebilst, bet kā tad partija Latvijas attīstībai, kas kopš savas parādīšanās reklāmās iztērējusi vairāk nekā visas citas partijas kopā? Par spīti masīvai kampaņai, bijušais Nacionālās operas «šefs» Andrejs Žagars palicis aiz svītras. Atbilde uz šo it kā pretrunu ir vienkārša.
Latvijas politiķi bieži vien iedomājas, ka vēlēšanās notiek ideju sacensība, lai gan patiesībā izvēle notiek starp konkrētiem cilvēkiem, kuri varētu (varbūtības izteiksmē) realizēt kaut kādas savas idejas. Partijas Latvijas attīstībai reklāmas kampaņa jau no paša sākuma bija vērsta uz konkrētām (Latvijas tautsaimniecības attīstības) idejām, kamēr Grigule nekautrējoties reklamēja sevi, tādējādi izpelnoties citu savas partijas biedru neapmierinātību. Taču rezultāti liecina, ka viņas metode bijusi produktīvāka, lai kā viens otrs rauktu degunu. Savukārt Latvijas attīstībai līderis Einars Repše pēc pirmo rezultātu publicēšanas uzsvēra, ka viņa komanda turpinās uzturēt sabiedrībā dzīvas savas idejas un par tām cīnīsies. Acīmredzot nedz Repše, nedz viņa sponsori joprojām nav apjautuši, ka partijas Latvijas attīstībai mazā popularitāte izskaidrojama ne tik daudz ar ideju nepievilcību, cik ar šajā veidojumā ietilpstošo personu šaubīgo slavu. Redzamākās partijas figūras ir ne tikai politiskie, bet arī finansiālie bankroti. Kurš saprātīgs cilvēks balsotu par kādas iestādes bijušo vadītāju, kurš labi pazīstams ar savu finansiālo nedisciplinētību un atļaujas jokot par nespēju iekļauties «fiskālajā telpā». Arī pats Repše ar savām milzīgajām parādsaistībām un nespēju sabiedrībai pārliecinoši paskaidrot, ar ko pelna «dienišķo maizīti», nav tāds līderis, kuram gribētu sekot. Rezultātā var tikai apbrīnot cilvēkus, kuri šim veidojumam ir gatavi ziedot savus līdzekļus. Uzsveru – savus, jo Žagars pēcvēlēšanu vakarā varēja smaidīt – ne jau par savu naudu pa tukšo reklamējās.
Šīs vēlēšanas daudzi uztvēra kā plašu socioloģisko aptauju, kurai vajadzētu demonstrēt patiesos partiju spēku samērus. Tā kā šogad EP vēlēšanas notiek četrus mēnešus pirms galvenajām – Saeimas – vēlēšanām, tad šim aspektam bija jākļūst par vienu no svarīgākajiem. Taču mazās apmeklētības un jau iepriekš pieminētās jēdzieniskās nenozīmības dēļ no šiem rezultātiem nekādus tālejošus secinājums par Saeimas vēlēšanu rezultātiem izdarīt nevar. Vienotībai jāuztraucas par to, kā izvairīties no sasirgšanas ar zvaigžņu slimību vēl smagākā formā, bet Saskaņas centram jādomā, kā pozicionēties, jo, no vienas puses, pastiprinās šovinistiskās noskaņas krievvalodīgo sabiedrībā, no otras – SC vēlētājiem sāk apnikt viņu pārstāvju mūžīgā sēdēšana opozīcijā. Pārējiem jāstrādā un jāpierāda, ka tieši viņi būs tie, kas spēs uzlabot dzīvi tiem, kuri sestdien uz vēlēšanu iecirkņu pusi pat nepaskatījās.