Mūsdienu politiskā etiķete paredz, ka pie smalkā toņa piedien nosodīt Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veikto valsts apvērsumu. Tas bijis autoritārs, demokrātiju iznīcinošs akts, kurš atvieglojis Staļinam īstenot 1940. gada aneksiju.
Vēlme būt pareizajā vēstures pusē neļauj par 15. maiju pateikt kaut vienu atbalstošu vārdu par spīti tam, ka tautas vēsturiskajā atmiņā Ulmaņa laiks ir nācijas uzplaukuma un zelta laiks. Taču mūsdienu vērtību sistēmā tautas labklājība un tās garīgais noskaņojums atkāpjas tādu jēdzienu kā demokrātija un politiskās brīvības priekšā, un tās Ulmanis patiešām būtiski ierobežoja.
Par to varētu nerunāt, ja 15. maijs netiktu izmantots arī mūsdienu politiskajā retorikā. Jau kopš neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā laiku pa laikam parādās runas, ka nepieciešams mainīt politisko sistēmu (Saeimas un Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību), un Ulmanis kalpo kā lielisks līdzeklis, kā šīs runas sekmīgi apklusināt. Pareizāk sakot, nevis pats
Ulmanis, bet viņa vārdā nosauktais bubulis, ar kuru mūsdienās politiskās mammas un papi baida savus līdz patiesai demokrātijai nenobriedušos bērnus. Tas ir – tautu. Tiklīdz parādās runas par vēlēšanu sistēmas maiņu, tā pavisam nemanāmi tās tiek novirzītas tajā politiskās tukšvārdības dīķī, kur līdz apnikumam var kulstīt mēli par vadonisma kultu, vēlmi sagaidīt laimes lāci, atrast brīnumnūjiņu utt. Ne jau sistēmā esot vaina, bet mūsos pašos. Esot vairāk un labāk jāstrādā, un tad jau arī mūsu ielā iespīdēšot saulīte.
Bet tieši to jau arī vēlas politiskās sistēmas maiņas ierosinātāji. Lai deputāti rādītu priekšzīmi un sāktu ar sevi. Sāktu strādāt vairāk un labāk. Par to, ka viņi strādā maz un slikti, liecina Saeimas reitings. Kopš neatkarības atjaunošanas ir ievēlētas jau septiņas saeimas, bet tās reitings ilgus gadus krita, krita un nu jau ir nokritis tik zemu, ka zemāk jau vairs nav kur. Ar to visi ir apraduši, un katros valsts svētkos Saeimas spīkere (-s) runā par nepieciešamību atgūt tautas uzticību, taču šos augstos vārdus gan paši deputāti, gan arī pārējā sabiedrība laiž gar ausīm līdzīgi kā veselības novēlējumus pēc nošķaudīšanās. Tāda rituāla papļāpāšana, jo, ja tiešām kādam politiķim būtu vēlme paaugstināt Saeimas prestižu, tad viņš (viņa partija) iniciētu jautājumu par Saeimas ievēlēšanas kārtības maiņu. Tas netiek darīts, un sabiedrībā nostiprinās pārliecība, ka viņi jau patiesībā neko mainīt negrib.
Šai negribēšanai ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. Neviena cita ievēlēšanas kārtība neļauj politiskajiem gribuļiem tik viegli tikt deputātos. Saglabājoties esošajai sistēmai, nepieciešams tikai piesūkties kādam pietiekami populāram politiskajam spēkam un ieturēt pareizo līniju. Būt pēc iespējas tuvāk lokomotīvei, kas parlamentā ievelk jaunos, pagaidām vēl mazzināmos politiķus.
Jebkura politiskās sistēmas maiņa (piemēram, jauktā vēlēšanu sistēma, kurā puse deputātu tiek ievēlēti pēc mažoritārās sistēmas, bet otra puse pēc jau esošās proporcionālās sistēmas) ceļu uz kāroto deputāta krēslu padarītu apgrūtinošāku. Kurš gan vēlas sev sagādāt liekas grūtības? Līdz ar to ir velti cerēt, ka paši deputāti no laba prāta būtu gatavi apgrūtināt sev dzīvi. Taču tieši šķēršļi un apgrūtinājumi ceļā uz mērķi atsijā tos, kuri nav šā mērķa cienīgi. Jo grūtāk iegūt deputāta vai prezidenta krēslu, jo augstāka šo krēslu ieguvēju profesionālā kvalitāte.
Līdz ar to vienīgais veids, kā likt Saeimas deputātiem stādāt vairāk un labāk, ir radīt apstākļus kvalitatīvāka deputātu korpusa izveidei. Vienkāršākais veids, kā paaugstināt deputātu kvalitatīvo sastāvu, ir apgrūtināt viņiem tikšanu šajā sastāvā. Jo vairāk šķēršļu, jo jāuzrāda izcilākās īpašības. Jo kvalitatīvāks deputātu korpuss, jo augstvērtīgāks Saeimas darbs. Jo augstvērtīgāks Saeimas darbs, jo labāka tautai dzīve. Tāpēc nevajag ar Ulmani un viņa apvērsumu aizsegties, lai tautai šo labāko dzīvi liegtu savtīgu ērtību dēļ.