Dažkārt šķiet, ka valdība nevis cenšas padarīt iedzīvotāju dzīvi vieglāku un patīkamāku, bet tieši otrādi – atrast arvien jaunas iespējas, lai pārbaudītu tautas izturību un pacietības slieksni.
Sakarā ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju Ekonomikas ministrija prognozē elektrības cenas kāpumu mājsaimniecībām nākamgad par 20% līdz 40%.
Taču ar to nepietiek. Papildus šim slogam valdība (Ekonomikas ministrijas personā) jau no šā gada 1. novembra iecerējusi sarežģīt iedzīvotāju norēķinu kārtību par patērēto elektrību. Izmaiņas paredz atteikties no līdzšinējās prakses, kad iedzīvotāji nolasa savos īpašumos esošo elektroenerģijas skaitītāju rādītājus un dodas uz banku vai pastu vai, izmantojot internetu, norēķinās par patērēto elektroenerģiju. Tagad iedzīvotājiem par skaitītāja rādītājiem būs jāinformē savs elektroenerģijas piegādātājs. Savukārt piegādātājs, balstoties uz iedzīvotāju deklarētajiem datiem, sagatavos un piesūtīs elektroenerģijas lietotājam rēķinu, kurš viņam noteiktā termiņā būs jāapmaksā. Citiem vārdiem, ja agrāk par elektrību varēja norēķināties ar vienu darbību, tad tagad būs divas laikā attālinātas darbības.
Brīdī, kad cilvēki jau tā ir satraukti par iespējamiem sarežģījumiem saistībā ar eiro ieviešanu, kacināt viņus ar izmaiņām ierastajā norēķinu kārtībā par patērēto elektroenerģiju ir diezgan neprātīgi. Kāpēc Ekonomikas ministrija pēkšņi izdomājusi mainīt gadus desmitiem ierasto kārtību, nav skaidrs pat pašam valdības vadītājam Valdim Dombrovskim. Ministru kabineta sēdē viņš to pārmeta ekonomikas ministram Danielam Pavļutam, kurš esošās kārtības maiņu pamatoja ar to, ka turpmāk iedzīvotāji varēšot redzēt, par ko viņi maksā – cik tieši par elektroenerģiju, cik par sadali, cik par obligāto iepirkuma komponenti un cik PVN. It kā jau pareizi, ka patērētājs var redzēt detalizētu pārskatu, par ko maksā, taču jājautā – ar ko līdzšinējā prakse bija tik slikta, ka tagad steigā tā jāmaina, kaitinot cilvēkus?
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts līdz šim sabiedrībā ir ticis samērā labi ieredzēts, jo prot labi un pārliecinoši runāt. Viņš ir pietiekami respektabls, ar labu izglītību un pat tiek piesaukts kā viens no iespējamiem nākotnes premjeriem. Reformu partijā, kura viņu deleģējusi ministra amatam, Pavļuts tālredzīgi nekad nav iestājies un ir brīvs izdevīgiem politiskiem piedāvājumiem. Tiesa, lielu padarītu darbu, kuri raksturotu viņa potenciālu, arī viņam nav bijis. Taču gaidāmā jezga ap norēķinu kārtību par patērēto elektroenerģiju var iedragāt viņa reputāciju un nākotnes politiskās karjeras iespējas.
Veids, kādā šo jauno norēķinu kārtību mēģina ieviest, precīzi atspoguļo politiskās elites (Pavļuts ir viens no šīs elites jaunās ģenerācijas redzamākajiem pārstāvjiem) attieksmi pret tautu. Viņi var ilgstoši līdz pēdējam brīdim skaņot un saskaņot dažādos kabinetos norēķinu kārtību, bet tas, kā šī kārtība ietekmēs cilvēku labsajūtu, viņus maz interesē. Galvenais, lai uz papīra viss pareizi izskatītos un nebūtu kur piesieties. Tas, ka pieaugs stresa līmenis sabiedrībā (ko nevar precīzi izmērīt un noteikt), jau ir pat ne otršķirīgs, bet gan treššķirīgs jautājums.
Ja bija vēlme mainīt norēķinu kārtību, tad to vajadzēja izdarīt tā, lai jautājumi par šīs maiņas nepieciešamību ne tikai parastiem iedzīvotājiem, bet arī premjeram rastos pēc iespējas mazāk. Ekonomikas ministrija ar šo salīdzinoši vienkāršo uzdevumu netika galā, un padarītais darbs uzskatāms par brāķi. Atbildība par to būs jāuzņemas Pavļutam, kurš jau saņem kritiku arī no uzņēmēju puses par vēlmi paaugstināt mikrouzņēmumu nodokli un ieviest ostu nodevas.
Ir jāpiespiež pašreizējā politiskā elite mainīties un, darot ikvienu darbu, veicot jebkādas pārmaiņas, tai par galveno kritēriju jāizvirza – kā tas ietekmēs ikviena cilvēka dzīvi un viņa pašsajūtu. Jebkura politiķa pašsajūtai ir jābūt tieši atkarīgai no viņa vēlētāju pašsajūtas. Mūsu, tas ir, vēlētāju, uzdevums ir politiķiem to atgādināt un ar katrām vēlēšanām viņus audzināt šajā virzienā.