Šleseršovs Arēnā Rīga pamudināja pārskatīt populāro animācijas filmu Simpsoni, jo, šķiet, tieši no tās šova veidotāji smēlušies idejas.
Jaunā vides aktīviste Liza Simpsone masu aģitācijas pasākumā apgaismo Springfīldas iedzīvotājus par vietējā ezera un vides piesārņojuma kaitīgumu. Viņai aiz muguras lielformāta situāciju raksturojošs grafiks, Liza ar dzeltenu pacēlāju tiek pacelta augšā. Līdzīgi, grafikam fonā rādot, cik lieli esam, bet cik lieli varam būt, ja uzstādām augstākas latiņas, Šlesers uz identiska dzeltena pacēlāja cēlās augšā, ar vienīgo atšķirību, ka Šlesera pacēlājs nesalūza...
Sausais atlikums no Lizas uzstāšanās: cilvēku atziņa, ka jālabo pacēlājs, bet drazas, ko līdz šim gāza ezerā, nu jāizgāž kapsētā. Atlikums no Šleseršova: paštīksmināšanās par šovu, runas par formu ar stipri aizēnotu saturu.
Priekšvēlēšanu lielākais notikums, kā to pašdēvēja kampaņas veidotāji, kā Ziemassvētku eglīte tika apkārts ar dažādiem grabuļiem: enerģijas dzērieniem Šlesers, ar ko kā daļiņu no dievišķā bez maksas varēja uzlādēties ikviens apmeklētājs, seksīgas meitenes Supermena Šlesera formas tērpos, drošības kontrole pie ieejas, lillā gaismas, atbalstītāju anklāvi viscaur publikā – ar un bez plakātiem, pilsētas kartes ar jauno Šlesera Rīgu, milzu projekcijas, filma par Šleseru kopš viņa bērnības, bijušās skolotājas uzslavas, mūziķu uzstāšanās, minūšu skaitīšana līdz brīdim, kad uz skatuves kāps un savu vīziju atklās Viņš... Un, protams, protams, iespaidīgs konfeti salūts, kas kā no sniega pūtējiem kalnos šāvās ārā, Šlesera runai negribīgi izskanot un līdz ar varoni apklājot arī pie sāniem paņemto Inesi Šleseri. Labi, ka sniega pūtēji paspēja iespraukties nelielā Šlesera runas pauzē, citādi nez vai izdotos apturēt viņa vārdu plūdus. Gods kam gods, Šlesers nepilnu stundu runāja no galvas, samērā izteiksmīgi un lielām tautas masām saprotami, brīvi, izņemot teatrālās, pacēlienam pielāgotās beigas.
Tiesa, daudz piesaukto vīziju gan saklausīt nevarēja. Runā bija pārsvarā Satiksmes ministrijas vadīšanas laika dažādu rādītāju interpretācija pozitīvā gaismā un atsevišķu projektu pieteikums, pārsvarā – būvniecībā, infrastruktūrā, neminot, cik tiem vajadzīgs naudas. Bet tās pašlaik katastrofāli trūkst gan valstij, gan pašvaldībām, gan uzņēmējiem, kuri arvien vairāk cer tieši uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Bet solījumu īstenošana piesaistīt milzu investīcijas – kā treknajos gados – nav tikai Šlesera enerģijas vai buldozerpolitikas jautājums. Ir arī citi ar valsts monetāro, finanšu politiku, vispārējo uzņēmējdarbības vidi saistīti faktori, kas nav tie spožākie, ko varonis neanalizēja, līdzīgi kā noklusēja to, ka valdībā LPP/LC atrodas opozīcijā. Diemžēl gan arī citas partijas līdz šim nav neko paudušas par savām Rīgas attīstības vīzijām.
Drīzāk vīzija, ko Šlesers uzbūra, bija: Rīga līdz ar viņa ievēlēšanu par mēru būs kā plaukstoša dzīvības oāze, kurai apkārt – tuksnesis un posts. Kamēr valsts, citas pašvaldības, cilvēki nezina, kā savilkt galus kopā, kā nodrošināt nu jau elementārās izdzīvošanas vajadzības, kā izkļančīt nākamo starptautiskā aizdevuma daļu, lai neiestātos valsts defolts, kā noturēt latu, kā izvairīties no talonu ieviešanas, tikmēr Rīgā visiem viss būs, Rīga plauks un zels, uz turieni plūdīs investoru straumes, stāvēs rindā pie Šlesera kabineta durvīm, bet uzņēmējs Gunārs Ķirsons jau ēvelē dēļus Centrāltirgus pārbūvei, ko Šlesers viņam jau uzticējis bez jelkāda konkursa un paša mandāta. It kā šī būtu cita republika, cita valsts, cita planēta. Gluži kā Simpsonos, it kā Rīgai būtu uzlikts lielais, necaursitamais vāks, kas to norobežo no ārpasaules.
No reālās vides Šlesers norobežojās ne tikai savās vīzijās. Arī arēnā viņam bija radīti siltumnīcas apstākļi: liela daļa klātesošo bija partijas biedri, daļa – vienkārši teātra skatītāji, mediji, un tikai nedaudzi atbilda socioloģiskajai izlasei, no kuru jautājumiem turklāt Šleseram izdevās izvairīties. Bet kopumā pirmie kucēni nemaz tik slīcināmi nebija, ja raugās no teatrālā viedokļa. Nevar gaidīt, ka, līdzīgi kā rietumvalstīs, ASV, kur tamlīdzīgiem politšoviem ir senas tradīcijas, tos organiski un bez ironijas uztvers sabiedrības vairākums, ka tikpat dabiski izturēsies arī paši politiķi. Pirms vairākiem gadiem izdevās būt lielajā Expo hallē Hannoverē, kurā tikšanos ar toreizējo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu un kādā Vācijas mazpilsētā viņa konkurentu Edmundu Štoiberu pat stundām gaidīja patiesi ieinteresētu cilvēku tūkstoši. Dzīvajā redzēt un dzirdēt Šrēderu, Štoiberu daudziem bija liels notikums ne tikai tāpēc, ka Vācija ir daudz lielāka valsts ar nepieejamākiem politiķiem, bet arī tāpēc, ka tur politiķus vēl tomēr nedaudz ciena, tāpēc, ka partijām tomēr ir programmatiskās pozīcijas un piedāvātie risinājumi. Tāpēc loģiskāk būtu pili tomēr būvēt no apakšas – pirms ķerties pie politiķus mākslīgi glorificējošiem šoviem, pacensties iemantot cieņu sabiedrībā un izveidot ar to pastāvīgu, uz politiskās izglītotības pamatiem balstītu dialogu. Tagad viss izskatās pēc zelta gailīša uzlikšanas torņa smailē, kas balstās uz plūstošajām smiltīm. Tādējādi droši var teikt, ka atjaunotās Latvijas vēsturē pirmais šāda veida politšovs kopēts nevis no Rietumiem, bet no Simpsoniem. To turpinājumu ar Simpsonu tēva – ezera piesārņotāja – bēgšanu no atbildības, no Springfīldas zem vāka, ar satracinātā pūļa uzbrukumiem, mājas dedzināšanu Šleseršovā gan nerādīja, bet vai tas nozīmē, ka tas nesekos?