Tautā saka, ka, lai nekļūtu šķērmi, nevajag censties uzzināt un pašu acīm ieraudzīt to, kā gatavo desas. Līdzīgi – nevajag detaļās uzzināt, kā strādā specdienesti, citādi vēlme saglabāt savu privātumu neaizskartu un potenciāli neizmatojamu liks jums dzīvot bez jelkādām mūsdienu komunikācijām – telefoniem, jo īpaši smart phone, interneta, sociālajiem tīkliem, Skype.
Viss iespējams
Par to aizdomāties lika bijušā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes tehniskā darbinieka Edvarda Snoudena atklāsmes par specdienestu programmām, kas ļauj ielauzties Microsoft, Google, Facebook, Apple un vēl pāris interneta kompāniju serveros, iegūt video, foto materiālus, epastu saraksti. Slepena ASV tiesa esot uzdevusi telekomunikāciju uzņēmumam Verizon nodot Nacionālajai drošības aģentūrai (NSA) miljoniem telefonsarunu ierakstu «metadatus» par runātāju numuriem, sarunas ilgumu, laiku, datumu un vietu. Briti šausminās par to, ka NSA savāktos datus par vairāku miljonu cilvēku kontaktiem internetā un telefonsarunām izmantojusi arī Lielbritānijas Elektroniskās drošības aģentūra, vācieši par to, ka ASV specdienesti ik mēnesi Vācijā noklausoties ap pusmiljardu telefonsarunu, izseko elektronisko saraksti un mobilo tālruņu īsziņas. Informācija no kādas krimināllietas Vācijā atklāj, ka paši Vācijas specdienesti noklausās Skype sarunas, Krievijas mediji arī raksta par Skype sarunu noklausīšanos, lietotāja atrašanās vietas noteikšanu, sarakstes lasīšanu, ne vienmēr ar tiesas atļauju.
Politiskie opozicionāri un pilsoniskie aktīvisti satraucas, ka miljoniem nevainīgu cilvēku kļuvuši par specdienestu izsekošanas objektiem.
Specdienesti un programmas sankcionējošie politiķi to attaisno ar nepieciešamību izsekot potenciālos teroristus, garantēt drošību valstī. Tas, ka IT ir būtiska darbības joma gan teroristiem, kuri savus mācekļus arvien vairāk sūta augstās skolās šajā jomā, gan to apkarotājiem, ir fakts, un, domājams, vairākums amerikāņu, tāpat kā citu valstu iedzīvotāju, nojauš, kas bijis tajās desās, ko tie lietojuši, ka ne visas specdienestu izmantotās metodes bijušas baltas un pūkainas. Sabiedrības tolerance pret tām būtiski pieauga pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem Ņujorkā, un tā, daudz nekurnot, ēda šīs desas, bet brīdī, kad tai parādīja to ražošanas procesu, sāka viebties.
Tolerances robežas
Tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka tempam nespēj tikt līdzi plašāka sabiedriskā doma, un demokrātijā bāzētā likumdošana jautājumā par to, kādi dati, informācija, privātums ir izmantojami, aizskarami kopējā labuma – drošības vai kāda cita cēla mērķa – vārdā, arī par to, kam no tā jābūt publiski zināmam un kas jāatstāj tikai profesionāļiem, ir līdzīgi kā neizpaužams izmeklēšanas noslēpums. Ja nav šīs leģitimitātes, atliek vienīgi ticēt, ka visas specdienestu veiktās darbības ir tikai un vienīgi valsts drošības interesēs, tās nav politiski, komerciāli ietekmējamas, dienestos strādā augstākās raudzes speciālisti. Snoudens būtībā ir aktualizējis jautājumu par sabiedrības tolerances slieksni privātuma aizskārumam, to, vai drošības vārdā, un ekspluatējot 11. septembra traģiskos notikumos, no privātuma un cilvēktiesībām nav paņemts nevajadzīgi daudz. Šādā pašā diskursā var domāt ne tikai par privātās komunikācijas pieejamību trešajām personām, bet arī par demokrātijas relatīvismu – slepenas tiesas, programmu eksistence, par ko zina šaurs varas loks, milzu represīvā varas aparāta ieslēgšana cilvēku vajāšanai (Snoudens, Džūljens Asanžs, Neo), kuru tolerances slieksnis pret kvazileģitimizētām lietām ir krietni zemāks jeb kurus vara uzskata par nodevējiem.
Maksa par ērtībām
Pretrunīgas ir versijas par to, vai interneta kompānijas ar specdienestiem sadarbojušās brīvprātīgi, vai to dati izmantoti, tām nezinot. Kam taisnība, vienkāršajam komunikāciju lietotājam pat nav tik būtiski, kā tas, kas jāzina, uz ko viņš parakstās, sākot lietot šīs mūsdienu tehnoloģijas, ko maksājam par sevis publiskās ekshibicionēšanas tieksmju apmierināšanu, par ērtībām, dažādajām aplikācijām gudrajos telefonos, kaut vai «atrast manu telefonu», kas ļauj noteikt tā atrašanos, kas nozīmē, ka visa cilvēka dzīve cilvēkam, kam pieejami telefona parametri, un droši vien arī izsekošanas programmu operētājiem ir kā uz delnas. Tāpat populārākajā sociālajā vietnē Facebook minēts, ka tā var «saņemt jūsu GPS vai atrašanās vietas infomāciju, tādējādi pateikt, vai kāds no jūsu draugiem nav tuvumā». Mīļi? Vai nepatīkami? Atkarīgs no tā, kur esat, ko darāt, kas slēpjams vai noklusējams profesionālu, komerciālu, drošības vai privātu iemeslu dēļ. Galvenais – apzināties, ka tas ir iespējams. Bet cik no tiem apmēram miljards Facebook lietotāju ir izlasījuši vietnes lietošanas noteikumus, kuri, starp citu, latviski nemaz nav publiskoti? Piemēram, par to, ka Facebook saņem informāciju «no jūsu datora, mobilā telefona vai citām ierīcēm, no kurām ieejat Facebook, tajā skaitā, ja no jūsu ierīces Facebook ielogojas cits lietotājs? «Tas var saturēt jūsu IP adresi un citu info par interneta servisu, atrašanās vietu, lietotās pārlūkprogrammas, apmeklētās internetlapas.» Par to, ka programma nolasa biežāk apmeklētās saites, lai vietne varētu piedāvāt potenciāli interesējošās saites, bet tikpat labi šī informācija ir ērti komercializējama, uz ko Facebook sev tiesības nav liedzis ar piebildi, ka netiksiet konkrēti identificēts. Par to, ka arī izdzēstais profils kādu laiku vēl saglabājas nodublētajās kopijās, lai arī nav pieejams publiski? Facebook, tāpat kā pašmāju vietne draugiem.lv, atrunā, ka lietotājs piešķir portālam un citiem tā lietotājiem tiesības brīvi rīkoties ar portālā publicēto informāciju, lietotāja profilā norādītie dati ir publiski pieejami visiem!
Kazlēns mūs jau saskaitījis!
ASV specdienesti taisnojušies, ka izlūkošanas programma «galvenokārt» (tātad – ne tikai!) paredzēta ārvalstnieku interneta komunikāciju novērošanai, kas iet caur ASV serveriem. Vai gadījumā priekš Kalifornijā bāzētā Facebook mēs visi neesam ārzemnieki un jau nonākuši zem NSA lupas? Skandāli par sarunu noklausīšanos bez tiesas sankcijas, par epastu satura, meklējumu vēsturi internetā nonākšanu publiskajā telpā netrūkst arī Latvijā.
Varasiestādes uzsvērušas, ka privātpersonu komunikāciju saturs nav uzglabāts. Bet kontrolēts? Turklāt, kas vispār spēj pierādīt pretējo? Ja nu vienīgi kāds nākamais «nodevējs». Bet nevajag pat specdienestus ar tiem pieejamajiem lielajiem resursiem un tehnoloģiju sasniegumiem, pietiek ar ļoti ieinteresētām un IT lietās saprotošām personām, kuras vieglu rokas kustību var piekļūt privātiem datiem. Lietotājiem gan ir pienākums neiefiltrēt portālos vīrusus vai ļaunprātīgus kodus (piemēram, populārs Keylogger, ar kura palīdzību var noplūdināt epasta saturu un citus datus), kas ļautu piekļūt ierobežotas pieejamības komunikācijai, bet diez vai sankcija izdzēst lietotāju no vietnes nopietnus ļaudis iebiedēs. Protams, nopietnākos gadījumos ir iespējams iedarbināt vispārējo likumdošanu, tiesas u. tml., bet lietotājiem jārēķinās ar datu noplūdes risku.
Arī medijiem nopietni jāizvērtē, kurš uzlauztās, pretlikumīgā ceļā iegūtās vai pašu iesaistīto pušu noplūdinātās komunikācijas saturs ir sabiedrībai publiskojams un no kura sabiedriskais labums nebūs lielāks par ziņkāres apmierināšanu, bet personai vai iestādes profesionālajai darbībai nodarītais kaitējums lielāks par ieguvumu.