Ar jaunā sabiedriskā medija koncepciju sanācis kā latviešu tautas pasakā kungam, kas bez prasmēm un sajēgas par kalēju taisījās – čiks vien sanāca.
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izstrādāto koncepciju jau kopš tās prezentācijas Saeimā gada sākumā kritizēja daudzi, visaktīvāk – Reformu partijas (RP) deputāte Daina Kazāka, bet arī citu partiju deputāti domīgi grozīja galvas. Bet noņemt to no trases pavisam nevienam dūšas nebija – vieniem trūka saprašanas par raidorganizāciju ne tik vienkāršo nozari, citi neatļāvās apšaubīt godīgākās, profesionālākās, neatkarīgākās, pēc tā sauktā Ēlertes – Mūrnieces objektīvāko kritēriju veidotā saraksta ievēlētās NEPLP garadarbu, citi parlamentārie vagoni nezināja, kurš īsti ir pareizais viedoklis, un klusēja. Lai arī daudzi bažījās par vienota medija lielākas politiskās kontroles riskiem, vienotībnieka Arvila Ašeradena sākotnēji lolotais projekts tika pieteikts teju kā nācijas dzemde, kurā latvjiem smelties gara gaismu, bet citiem, kā piedāvāja sabiedrības integrācijas koncepcija, pārtapt par latviešiem. Bez tādiem cēliem mērķiem kā «nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana», «demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana» utt. NEPLP pretēji Ministru kabineta (MK) uzdevumam detalizēti analizēja un ar visām četrām uz priekšu stūma pilnīgas LTV un Latvijas Radio (LR) saplūšanas modeli, atsevišķu funkciju apvienošanas vai lielāka sabiedriskā pasūtījuma deleģēšanas variantus faktiski norakstot. Ne mazāk dīvaini bija tas, ka finanšietilpīgā koncepcija (sākotnēji investīcijas piecos gados tika lēstas 152 miljonos latu, tad figurēja 90 miljonu, līdz MK jau aizgāja ar versiju par 50 miljoniem), kas citastarp paredzēja vēl arī iezīmētu IIN daļu no valsts budžeta un no 2016. gada iedzīvotāju mediju nodevu (4 eiro mēnesī), iepriekš nebija saskaņota ar Finanšu ministriju.
Supermedija projektu pirmie oficiāli nobloķēt nekautrējās Nacionālās apvienības (NA) ministri, tad atlikšanu sāka prasīt arī Vienotības Saeimas spice, kura tikai tagad ieraudzījusi, ka «kaut kas nogājis greizi» no sākotnēji pievilcīgās idejas, bez pilnīgas apvienošanas esot iespējami citi scenāriji, un bažījas, vai ar aplēstajām izmaksām tiešām pietiks un vai tās pašas ir paceļamas, kad tik daudz citu eksistenciālu vajadzību.
Raugoties uz to visu, rodas jautājums – kam šis projekts īsti vajadzīgs, kas to pasūta ? Reformistu deputāti iebilduši, Vienotība iebilst, nacionāļi bloķē, opozīcija šaubās, sabiedriskajos medijos strādājošie iebilst, komercraidorganizācijas uztrauktas par tirgus kropļošanu, sabiedrība par ideju nedeg, jo nevar iedziļināties profesionālās diskusijās un neredz rezultātā – ko īsti labāku saņems pretī un cik tas tai maksās? Kam vairs vajadzīga darba grupas veidošana? Jau šīs koncepcijas izstrādei tērēti 80 000 latu – cik vēl izkūpinās darba grupai ar neskaidru uzdevumu? Vismaz pašlaik no partiju pārstāvju iebildēm īsti nevar saprast, kādu mediju attīstību viņi atbalsta, kur redz papildu finanšu avotus nepieciešamajām investīcijām raidorganizāciju tehnikā un cilvēkos...
Neredz, ka respektabliem viedokļu līderiem, iesaistītajām organizācijām vai sabiedrības vairākumam būtu pārliecība par supermedija nepieciešamību un arī spēju to pacelt. Ko LTV, LR, atsevišķi darbojoties, nav izpildījuši, un kā to spēs izdarīt apvienotais medijs? Kā LR varēs palīdzēt LTV saražot par 35% vairāk oriģinālsatura? Var jau cerēt, ka labāks piedāvājums palielinās pieprasījumu un sabiedrisko mediju auditorija augs, bet utopiski to iecirst 70% Latvijas iedzīvotāju līmenī ik dienu un plānot kļūt «par vadošo mediju Latvijā». Lai izpildītu šo kvantitatīvo uzstādījumu, būtu jānospiež komerckanāli, apzināti radot tiem neizdevīgākus apstākļus.
Nav jēga piesaukt BBC – tādu līmeni ar mūsu IKP nekad nevarēsim atļauties. Ar atsevišķiem izņēmumiem mūsu sabiedrisko mediju sniegums ir atbilstošs tiem pieejamajiem resursiem. Gribam labāk – dodam vairāk ar skaidrām prasībām sasniedzamajam rezultātam! Jācer, ka supermedija neveidošana netiks izmantota par argumentu LR un LTV papildu finansējuma pieprasījuma noraidīšanai, kas krīzes laikā tika nogriezts. Jo mēs gribam labāk! Cits jautājums ir par NEPLP. Ja padomes izvēlē galvenie kritēriji un uzdevumi bija jaunā sabiedriskā medija projekta īstenošana, rodas loģisks jautājums par tās turpmāko darbību.