Ar jauno gadu spēkā stājās jaunas priekšvēlēšanu aģitācijas normas, kuras izrādījušās tik plūstošas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) nācies rakstīt garu traktātu par to piemērošanu praksē – Priekšvēlēšanu aģitācijas piemērošanas vadlīnijas.
Mērķis – lai visām iesaistītajām, vērtējošajām, kontrolējošajām pusēm būtu skaidrs, kas ir atļauts, kas aizliegts, kas traktēts kā pārkāpums, kādas sekas iestājas. Nez vai par ļoti kvalitatīvu var uzskatīt likumu, kura piemērošana prasa plašu skaidrošanu, pieļauj plašas interpretēšanas un subjektīvisma iespējas, lai gan, ieviešot jaunas normas, nereti tā gadās. Sliktākais ir tas, ka arī pēc šo vadlīniju prezentācijas Saeimas komisijā neradās pārliecība, ka pašam KNAB ir skaidra bilde, kā rīkoties konkrētās situācijās, lai vēlēšanu cīņa noritētu daudzmaz godīgi un pats KNAB netiktu interpretēts kā politiskās cīņas subjekts.
KNAB – mediju kvalitātes eksperts
KNAB pārstāves raiti stāstīja, kas tiek saprasts ar priekšvēlēšanu reklāmu, aģitāciju, kādas ir slēptās reklāmas, administratīvā resursa izmantošanas pazīmes, kas liks KNAB nopietnāk vētīt apstākļus. Partijas šīs vadlīnijas noteikti nopietni studēs – gan, lai saprastu, ko nedarīt, gan, lai izdomātu, kā ierobežojumus apiet nesodīti. Piemēram, saskaņā ar KNAB traktējumu slēptā aģitācija, kas ir aizliegta, ir tāda, kura satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par kandidātu vai partiju, bet nav norādes uz reklāmas apmaksātāju un vienlaikus apmaksas fakts ir pierādāms un konstatējams. Tātad – ja KNAB nespēj pierādīt apmaksas faktu, ar ko parasti ir lielas problēmas, tad pat acīmredzama slēptā aģitācija nebūs ierobežojama.
Ne mazāk studējama KNAB pieeja likuma traktēšanā ir plašsaziņas līdzekļiem, kuriem priekšvēlēšanu periodā, kas sācies jau 2. februārī, un jo īpaši 30 dienas pirms vēlēšanām, kad televīzijā aizliegta politiskā reklāma, jādomā par pieminamo, intervējamo vai citādi atrādāmo personu atlasi un viņu teiktā filtrēšanu. Uzsākt padziļinātu pārbaudi biroju var mudināt, piemēram, tas, «ja partija vai deputātu kandidāts tiek pieminēts bez pamatota iemesla, ir privātās dzīves notikumu atspoguļošana bez īpaša iemesla», ja raidījums ir vienpusīgs, žurnālists ļauj deputātu kandidātam vienpusēji izteikties. Augstāk vērtēti būs žurnālisti, kas stervozā balsī brēks uz politiķiem un vainos viņus septiņos nāves grēkos, bet jautājumi, kas prasa lēmumu un priekšlikumu skaidrošanu, var arī tikt traktēti kā ļaušana vienpusēji izteikties? Vai KNAB ir kļuvis par mediju kvalitātes uzraugu? Kāda ir tā kompetence šajā jomā? Īpaša meistarība būs jāparāda pašvaldību finansēto avīžu veidotājiem, lai priekšvēlēšanu laikā pietiekami slīpēti izpildītu misiju – popularizētu domes un esošo domes koalīcijas deputātu labos darbus, nepieminot pašus deputātus kandidātus «bez īpašas vajadzības».
Deputātiem kandidātiem jāpieklust?
KNAB gan atzīst, ka nevar četrus mēnešus ignorēt tagadējos deputātus vai ministrus tikai tāpēc, ka viņi kandidē vēlēšanās, bet skaidrība, kur novilkt robežu starp deputāta un kandidāta aktivitātēm, pēc KNAB un parlamentāriešu diskusijas nerādās. Ja deputāta regulārajos pienākumos ietilpst tikšanās ar vēlētājiem, vai to rīkošana priekšvēlēšanu laikā, tostarp, izmantojot deputātu palīgu darbu, dienesta auto, Saeimas apmaksātu mobilo tālruni, ir priekšvēlēšanu aģitācija vai regulārais darbs? KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča skaidroja, ka visur svarīgi skatīties saturisko komponenti, mesidžu, kādu nodod, esot «jānošķir tikšanās ar vēlētājiem, kas paredzētas šodienas pienākumu veikšanai, aktuālo jautājumu skaidrošanai, un tikšanās ar vēlētājiem kā kandidātam, uz nākotni vērstiem jautājumiem». Ak, cik tāls no realitātes ir šāds traktējums! Runāšana par aktuālajiem jautājumiem vienmēr ir bijusi un būs nozīmīgākā priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumu komponente – neviens neies tikties ar kandidātiem, neklausīsies TV vai radio, lai dzirdētu pliku teoretizēšanu par gaišo nākotni un no šodienas atrautu programmas izklāstu! Turklāt, kā pareizi norādīja deputāts Sergejs Dolgopolovs, viss, ar ko deputāts nodarbojas šodien, lielā mērā ir veltīts nākamajām vēlēšanām. Uz to I. Jurča spēja vien atbildēt: «Es aicinātu tomēr to nošķirt!»
Šāds KNAB uzstādījums ir nepareizs jau saknē. Deputātu darba nopietnākais vērtējums ir ik pēc četriem gadiem, kad vēlētāji viņu pārvēlē vai nepārvēlē, un būtībā viņu darbs četru gadu garumā ir viena vienīga priekšvēlēšanu aģitācija. Cita lieta, ka virkne politiķu to kusli veic vēlēšanu starplaikos un drudžaini sarosās vien priekšvēlēšanu laikā. Vai KNAB prasa, lai viņi turpina atsēdēt arī šajā laikā?
Skaidrība, kā nodalīt priekšvēlēšanu aktivitātes no ikdienas darba, netika ieviesta arī jautājumā par deputātu palīgu izmantošanu. Viņiem, lielākoties, ne tikai nav noteikts strādājamo stundu skaits, bet nav arī konkrēts darba laiks. Galvenais – izdarāmais darbs. Ja tradicionālajā darba laikā deputāta palīgs brīvprātīgi vai par papildu apmaksu veic aģitāciju sava deputāta labā, to nevarēs juridiski uzskatīt par administratīvā resursa izmantošanu, vienlaikus politiskie konkurenti un daļa sabiedrības par to sašutīs un KNAB varēs, ja ne sodīt, tad «vērtēt» un veidot negatīvu publicitāti. Un varbūt vienā gadījumā uzskatīt par pārkāpumu, citā ne.
Ko nevar celt, to nevar nest
Uz virkni modelētu situāciju KNAB pārstāves spēja atbildēt pamatā ar teorētiskiem izklāstiem un norādēm, ka jāvērtē saturs, bet ne tas, vai konkrētajā situācijā ir pārkāpums un kā rīkoties deputātu kandidātiem, kuri vienlaikus ir amatpersonas. Īsti neatbildēts palika Marjanas IvanovasJevsejevas jautājums, vai pašvaldības vadītāja runāšana par jauniem pakalpojumiem, mudināšana izmantot, piemēram, apkures apmaksas jaunās iespējas, ir priekšvēlēšanu aģitācija? «Jāskatās konkrētais teksts. Bet varbūt tur var būt jautājums par administratīvā resursa izmantošanu,» tik vien rezumēja I. Jurča. Tas atstāj vietu bažām, ka verdikts var mainīties atkarībā no simpātijām pret to vai citu politisko spēku un kandidātu. Mēriem arī nevajadzētu aizrauties ar stāstīšanu par pašvaldības labajiem darbiem – tam esot sabiedrisko attiecību speciālisti. Cik un kuros gadījumos mērs var pats to stāstīt un kad viņa parādīšanos KNAB jau pētīs dziļāk, nav vadlīniju.
Tādējādi paredzams, ka pirms vēlēšanām tiks skaldīti mati, viena partija bārstīsies ar apsūdzībām konkurentiem, KNAB nevarēs pierādīt ar faktiem, piemēram, slēptās reklāmas pirkšanas faktu, KNAB pārmetīs subjektīvismu, un tas pats tiks ierauts politisko spēļu virpulī.
Likumā iekļauta virkne normu, kas ir grūti, lai neteiktu, nereāli piemērojamas, pierādāmas praksē, vienlaikus lielas tēriņu un neuzskaitītas naudas plūsmu iespējas dotas, atstājot ārpus priekšvēlēšanu limita vairākas lielbudžeta pozīcijas – kampaņas plānošana, organizēšana, darbinieku algošana, telpu īres u.c., tādējādi likumu labi varēs izmantot mušu gaiņāšanai, bet ne nosišanai. To, ja labi pacentīsies un gribēs, varēs izdarīt vien KNAB, radoši, subjektīvi un partejiski interpretējot šo likumu, kas ir ne tik daudz naudas varu mazinošs, cik valdošo partiju varas pozīcijas nostiprinošs un jaunus konkurentus vājinošs. Un nevar nest to, ko nevar celt. Jo īpaši ar 18 000 latu KNAB priekšvēlēšanu aģitācijas monitoringam.