«Ir jāizvērtē, kas kurā brīdī kavē reformas,» intervijā Latvijas Radio pauda Saeimas spīkere, Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.
Jā, tiešām, kas tās gan varētu kavēt? Varbūt padzītie, bet joprojām dzīvelīgie oligarhi vai Maskavas spalvainā roka? Var jau dzīvot mūžīgās sazvērestības teorijās, bet ar laiku tās kļūst aizvien grūtāk pārdodamas un bez pierādījumiem devalvējas. Opozīciju grūti vainot – tā nostumta tumšākajos Saeimas kaktos, un ar to premjers runā vien tajos retajos gadījumos, kad valdībai, koalīcijai ļoti vajadzīgs divu trešdaļu deputātu atbalsts Satversmes grozījumu vai ES fiskālās disciplīnas līguma pieņemšanai. Reformu caursišanai, kā tas parasti notiek, koalīcijai pietiek ar esošo vienkāršo vairākumu. Tādējādi neatliek nekas cits, kā atbildes uz jautājumu «kas kurā brīdī kavē reformas» meklēt pašas koalīcijas rindās.
«Meklējiet draugu!» teica latvju zemes iekarotājs Dītrihs Lāčplēša kāvējiem. Draugu reformatoriem netrūkst. Viena koalīcijas partija liek otrai riteņos lielākus vai mazākus sprunguļus, gan izglītības, gan pašvaldību, gan veselības, gan sociālās, sabiedrisko mediju, enerģētikas, ekonomikas reformu jomā. Draudzene S. Āboltiņa izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa (Reformu partija) veikumu reformu jomā novērtējusi ar nicīgu izteikumu «astoņi klipi youtube nav reforma», bet vides ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) vien piedāvā no gaisa pagrābtus ciparus deputātu skaita samazināšanai. Arī nacionāļu vadītās Tieslietu ministrijas iekšienē nepieciešamas reformas, jābeidz tur ražot brāķa dokumentus. Šāda koalīcijas partneru izrunāšanās nez vai vairos ministru vēlmi laikā līdz pašvaldību vēlēšanām virzīt neviennozīmīgi vērtētas iniciatīvas – labāk ierauties alā un pārziemot, izveidot gumijas stiepšanas darba grupas, pabārstīt solījumus un varbūtības, kuras, tāpat kā šīs reformas, vēlāk izrādīsies kaut kāda iemesla dēļ nepaceļamas.
Dažkārt iemesli reformu buksēšanai ir politiskā greizsirdība un aizdomas par partijisku ieinteresētību un labuma gūšanu, personiskās ambīcijas, partiju sponsori, pozicionēšanās un jau aizsācies priekšvēlēšanu populisms, bet biežāk tomēr vainojams politiskās drosmes un jomas patieso problēmu un to risināšanas izpratnes un dialoga ar nozari trūkums, līderu neesamība. Līdzīgi kā politiķi nejūt tautu un nesaprot, kā var nespēt samaksāt apkures rēķinus vai ceļa nodokli, tā viņi nesaprot cilvēku bažas par pieteikto reformu sekām un visus šaubīgos lamā par sabotieriem. Tā vietā, lai ar pārdomātu un aprēķinos balstītu plānu palīdzību skaidrotu sabiedriskā labuma vairošanos reformu rezultātā.
Nespēju uzlabot sistēmu esošo apstākļu un, jā, arī reālā budžeta ietvaros ministri varēs attaisnot ar naudas trūkumu – teju visi reformatori zīmē milzu summas reformu ieviešanai – 300 miljonus latu vaučeriem izglītības sistēmā, 150 miljonus piecos gados jaunajam apvienotajam sabiedriskajam medijam plus abonentmaksas 36 lati gadā no katra darbaspējīgā, 4% no IKP veselības aprūpei esošo 3,15% vietā, turklāt nez kāpēc šogad šis procents samazināts, nevis palielināts. Jau tā maksātnespējīgās sabiedrības pleciem tiek uzkrautas papildu nodevas, izdevumi – to vēl varētu darīt, ja spētu uzburt pārliecinošu ainu par to, ka saņems pretī uzlabotu pakalpojumu. Trūkst gan šīs pārliecības, gan savstarpējās uzticēšanās, tāpēc arī, klusi protestējot, turpinās emigrācija. No šāda viedokļa vara var priecāties par piketu pie valdības ēkas šonedēļ, kas liecina par cilvēku vēlmi risināt problēmas tepat uz vietas, nevis nokārtu galvu un aizvien augošiem parādiem bezcerībā tos audzēt arvien lielākus vai emigrēt.
Uz problēmām ar tiesiskumu, Satversmes pārkāpumiem šīs valdības darbības laikā jau vairākkārt norādījis tiesībsargs. Ja pat paši koalīcijas līderi atzīst, ka reformas nenotiek, tad jājautā, vai pastāv tiesiskuma un reformu koalīcija? Ja arī tā ir pastāv, tad neizskatās, ka tā būtu rīcībspējīga. Ieviesīs eiro, būs viens lielais karogs, ko plivināt, un reformu līdzīgi kā citu solījumu neturēšanas pārmetumus plašu žestu atraidīs kā piekasīšanos. Tāpat kā norādes uz veiksmes stāsta blakusefektiem, no kuriem bēdīgākais ir nabadzības palielināšanās.