Laime nelaimē. Tā varētu apzīmēt Iekšlietu ministrijas (IeM) lēmumu tomēr neatpirkt fotoradarus no Vitronic GmbH, kuras partneri Vtraffic ar Valsts policiju lauza līgumu par radaru ieviešanu.
Ministrijas un policijas vēlme kaut kādā veidā paturēt jau uzstādītos radarus spiedās no visām vīlēm ārā un bija arī saprotama: līdz uz Latvijas ceļiem solīdā skaitā nonāktu jauni radari, būtu ilgi jāgaida, bet radari ir nepieciešami. Vien veids, kādā tie uz Latvijas ceļiem darbojās un kā tika izraudzīts pakalpojumu sniedzējs, bija apzinātu vai neapzinātu kļūdu pilns, no kurām, cerams, kāds arī mācīsies.
Vispirms jau greizi bija paša līguma nosacījumi – jo vairāk būs pārkāpēju, jo vairāk valsts un privātais radaru uzstādītājs pelnīs. Valsts budžeta grāmatveži valdībā radaru iepirkuma konkursā vispirms acīmredzot ieraudzīja tikai lielāko valstij atvēlēto iekasēto soda naudu daļu – 65%, ko solīja tolaik vēl KS Vitronic Baltica un Partneri vārdā saukusies firma, un savā alkatībā un cerībās par autovadītāju braukšanas zemo kultūru ieblieza 7,3 miljonus ieņēmumu valsts budžetā ne tikai radaru darbības pirmajā, bet arī otrajā gadā. Tas nozīmē, ka nekādus satiksmes drošības uzlabojumus neviens nemaz ij negribēja redzēt! Mērķis bija iekasētā summa. Ja vairs nepelna vienā vietā, jāpārvieto uz citu, jāizvieto radari tur, kur lielāka mašīnu plūsma un komfortablie apstākļi mudina autovadītājus stiprāk uzgāzēt, bet ne vietās, kur tie visvairāk nepieciešami – pie skolām, aktīvas gājēju rosības vietām, apdzīvotajām vietām, caur kurām iet valsts nozīmes ceļi, par attālākiem laukiem nemaz nerunājot. Domāts – darīts! Skaidrs, ka privātfirmai neatlika nekas cits kā savu daļu pelnīt uz apjomu, ko autovadītāji izjuta ar radaru slēpšanu un ātrumpārkāpumu fiksēšanu jau no pāris km/h, iedarbinātiem visiem pārvietojamajiem radariem un negribīgu stacionāro radaru uzstādīšanu. Jau beidzoties visiem līguma noteikto termiņu pagarinājumiem, no paredzētajiem 160 stacionārajiem radariem uzstādīta bija knapi piektdaļa. Uzstādītāju nebeidzamā izdoma pārvietojamo radaru slēpšanā iekvēlināja sabiedrības naidu pret naudas kāšanas mašinēriju, pievērsa arī lielāku uzmanību centieniem pēc neizpildītā līguma laušanas valstij atpirkt radarus no Vtraffic, pārkāpjot iepirkuma procedūras. Ja ne šis slimīgais process, nokaitinātā sabiedrība un tā visa rezultātā pastiprinātā mediju uzmanība, iespējams, IeM kaut ko saķīmiķotu, lai šos radarus paturētu.
Līdz gada beigām pagaidu līguma darbības ietvaros radari vēl darbosies, pēc tam ātruma kontrole jau būs tikai Ceļu policijas ziņā. Nav tā, ka policijai vispār nebūtu savu radaru. Protams, ne tik daudz, ne stacionārie, bet nekāda satiksmes apokalipse tādēļ nākamgad neiestāsies. Ja valsts piešķirs policijai kaut daļu prasīto papildu līdzekļu satiksmes uzraudzīšanai, situācija varētu ne tikai nepasliktināties, bet pat uzlaboties. Pēdējo nedēļu laikā medijos bija uzkrītoši daudz ziņu par satiksmes negadījumiem, kur vainīgi vadītāji alkohola reibumā. Iespējams, ka cilvēku drosme sēsties pie stūres reibumā, kas ar kampaņām un bargajiem sodiem bija mazināta, atkal pieaugusi, jo radari no ceļiem bija izspieduši dzīvos policistus. Bet policisti, atšķirībā no elektroniskās kastes, kontrolē ne tikai ātrumu, bet arī šofera un automašīnas stāvokli, var izvērtēt arī ātruma reālo bīstamību un skrejošo vadītāju sodīt ar viņa aizkavēšanu, kas vienam otram var būt pat sāpīgāks sods par naudas sodu.
Raugoties uz satiksmes kontroles nākotni, arī turpmāk būtu jāatrod saprātīgs balanss starp radaru un policistu klātesamību, bet radaru izvietojuma noteikšanā jāiesaista pati sabiedrība, pašvaldības, kas pat vairāk nekā varasvīri ieinteresētas reālā sabiedrības, satiksmes drošībā. Iespējams, ka šādā, uz drošību, nevis peļņu orientētā radaru izvietojumā privātais partneris nemaz nebūs ieinteresēts, tāpēc radaru iegādi un administrēšanu vajadzētu uzņemties pašai valstij. Neslimojot ar lielummāniju, tas ir izdarāms, kā savulaik ieteicis satiksmes eksperts Pauls Timrots – ar pāris radariem nopelnīt nākamajiem. Ja tie vairs nepelna un jauniem nepietiek – nevajag ar, jo tas nozīmē, ka cilvēki lielākoties brauc prātīgi un mērķis ir sasniegts. Drošības, ne budžeta mērķis.